Ilgai Šūpulniecei bija astoņi gadi, kad viņu kopā ar māti, vecāko māsu, vectēvu un vecmammu aizveda uz Omskas apgabalu.
Ilgai Šūpulniecei bija astoņi gadi, kad viņu kopā ar māti, vecāko māsu, vectēvu un vecmammu aizveda uz Omskas apgabalu. Tēvu apcietināja 1947.gadā, jo bija aizsargs, un viņš izsūtījuma gadus pavadīja Noriļskā. 1954. gadā Ilga atgriezās Latvijā viena, un tikai pēc diviem gadiem pārbrauca pārējie ģimenes locekļi.
“Paldies Dievam, ka visi atdusas Latvijas zemē. Tagad šajā saulē esam tikai abas ar māsu. Nezinu, kā izdzīvojām, bet 1956.gadā visa ģimene atkal bija kopā,” ir gandarīta I.Šūpulniece. Izsūtījuma gadi iemācīja vērtēt dzīvi un cilvēkus. “Galvenais ir saprast, kāds ir cilvēks, kāds ir viņa vērtību mērs. Vēl arvien pārmet cilvēkiem, ka bija komunistiskās partijas biedri, strādāja valsts drošības dienestā. Manuprāt, tas nav svarīgi. Var būt tautfrontietis vai LNNK biedrs, bet darboties pret savas valsts interesēm. Un varbūt komunists vai čekists centās pasargāt no represijām,” uzskata I.Šūpulniece.
Mājas – tur, kur saule riet
Ilgas ģimeni izveda 27.martā no Kalncempju pagasta Riekstu mājām. Lielā izvešana bija garām, bet acīmredzot “trūka no pagasta izvedamo skaita”. “Mūsu ģimene nebija sarakstos, bet tikai pēc atgriešanās uzzinājām, kā vietā aizbraucām. Iespējams, ka viņi atpirkās vai arī nebija mājās. Bijām rentnieki, bet “buržuāziskie nacionālisti”. Tāpēc gatavojāmies izvešanai. Mātei naktīs neļāva aizmigt kāda balss, kas teica – jūs izvedīs,” atceras Ilga. Viņa nezin kāpēc iztēlojās, ka būs jādzīvo tumšā pagrabā, kur māte pie ratiņa vērps dziju.
Līdz rudenim izsūtītos nometināja Omskas apgabala sovhozā, kur audzēja šķirnes lopus. Tos baroja labāk nekā atbraucējus. Bērni meklēja kaulenes, zemenes un sēnes. Pēc tam latviešus pārsūtīja tālāk uz ziemeļiem. “Pirms sala pa Irtišu mūs veda augšup līdz Tevrīzas rajona sādžai Belij jar. Tur sievietes strādāja meža darbos: darināja zarus, vēla ciedru baļķus apmēram pusmetru diametrā, arī gāza kokus un krāva baļķus Irtišas krastā. Bet bērni dzīvoja savā vaļā,” stāsta I.Šūpulniece.
Viņi zināja, ka ir nebrīvē, un komandants ne brīdi neļāva to aizmirst. Kam bija 16 un vairāk gadu, parakstījās, ka ir atbraukuši labprātīgi un paliks Sibīrijā visu mūžu. Tomēr visi dzīvoja ar domu, ka atgriezīsies Dzimtenē. “Ilgojāmies pēc mājām, un visi kopā lūdzām Dievu. Jautājām mātei, kur ir Latvija. Viņa teica – tur, kur saule riet. Kopā ar puikām rāpāmies ciedru priedē, lai ieraudzītu tālo Dzimteni,” norāda Ilga. Sādžā bija apmēram 100 izsūtīto latviešu, bet vairāk kopā turējās tie, kas dzīvoja vienā barakā. Ilgas draugi bija zēni. Ar tiem viņa rāpās pēc ciedru čiekuriem, peldējās, pludināja baļķus. “Kad no darba atgriezās māte, baraka bija tīra, ūdens sasildīts un vakariņas pagatavotas,” akcentē Ilga.
Kopā dziedāja latviešu dziesmas, spēlēja spēles, gāja rotaļās un apguva dejas. “Ziemā gatavojām skečus un citus priekšnesumus Ziemassvētkiem. Bija dziesmu teksti, ko izsūtītie nodeva cits citam, lai dziedātu pēc pazīstamām melodijām. Barakai izņēma sienu, un tad vienā pusē bija skatuve, otrā skatītāji. Apbrīnojami, bet arī galdā bija ko likt,” atceras I.Šūpulniece. Bērni Irtišas krastā sagaidīja pirmo kuģi pavasarī, pavadīja pēdējo rudenī un dziedāja. Ilga atzīst, ka Sibīrijas daba ir skaista un dāsna. Zied īrisi, peonijas un citas puķes, kas Latvijā ir dārza ziedi. Bet ziemā sals sasniedz pat 57 grādus zem nulles.
Mācās sevi aizstāvēt
Pārtikas un sevišķi vitamīnu trūkums mazināja bērnu organisma pretestību slimībām. “Sākumā bija tikai tas, ko varēja iemainīt pret apģērbu. Bet zagt negājām. Izvārīja ūdenī rūgtu auzu miltu putru. Tāpēc pirmajā gadā visi bērni izslimoja masalas, cūciņas un citas slimības,” stāsta I.Šūpulniece. Kādu laiku Ilgai tā sāpēja kājas, ka nevarēja tās pārlikt koka lāviņas malai. “Organismam vajadzēja vitamīnus. Nezinu, kā māte spēja kaut ko atrast, bet sāpes pārgāja. Māsa slimoja ar plaušu karsoni, jo gulēja caurvējā pretī durvīm,” atceras I.Šūpulniece.
Pēc gada Ilga atkal sāka mācīties 1.klasē, jo neprata krievu valodu. Latviešu bērniem prasības bija tādas pašas kā vietējiem skolēniem. Attiecības ar viņiem nebija labas, jo atbraucēji bija “fašisti”. Viņus ne tikai apsaukāja, bet arī sita. “Sākumā ļāvos, bet tad nolēmu nepadoties. Biju diezgan gara, bet ķircinātāji – mazāki. Paņēmu viņus aiz čupra un ļāvu krist no stāvā Irtišas krasta. Tas bija smilšains, un nekas slikts nevarēja notikt, tomēr ar to pietika. Mani vairs neaiztika,” atzīst Ilga.
Pēc Staļina nāves izsūtītajiem kļuva nedaudz vieglāk. Ierakstu par labprātīgu dzīvi Sibīrijā “uz mūžu” nomainīja “uz nenoteiktu laiku”. 1954. gadā bērniem līdz 16 gadu vecumam ļāva atgriezties Dzimtenē. Ilgai divas reizes nebija jāsaka. Tālajā mājupceļā devās septiņi bērni – pieci puiši un divas meitenes. “Man bija 13 gadu, bet jaunākajam – deviņi. Par viņu uzņēmāmies šefību,” precizē I.Šūpulniece. Viņu mājās neviens negaidīja, bet gribējās mācīties latviešu skolā.
Nejūtas vīlusies
Alūksnē Ilga iebrauca 1956.gada 3.septembrī. Viņa nekad nebija bijusi šai pilsētā, bet te dzīvoja tēva radiniece. “Ja māte zinātu, ka viņa ir apprecējusies un auklē mazu bērniņu, mani droši vien nelaistu. Tas daudz ko mainīja. Bija sāpīgi just nelabvēlību, zinot, ka esmu viena un neaizsargāta,” atzīst Ilga. Arī vēlme mācīties latviešu skolā nepiepildījās. Direktors bija ar mieru uzņemt atbraucēju skolā, bet klases audzinātāja iebilda, ka 5.klasē ar Ilgu vajadzēs papildus nodarboties, jo viņa nezināja latviešu valodas gramatiku. Tā Ilga apmainīja mācību grāmatas un kļuva 2.vidusskolas skolniece, kur mācības bija krievu valodā. “Pēc 8.klases pārgāju uz vakara vidusskolas latviešu plūsmu, lai gan mani centās atrunāt,” uzsver I.Šūpulniece.
Ilga iestājās Politehniskajā institūtā, bet saslima māte. Viņa strādāja par apkopēju, kurinātāju, veica smagos darbus palīgražošanā. Tomēr kļuva rēķinvede, dispečere, grāmatvede, galvenā grāmatvede un skaitļošanas centra direktore. “Tagad esmu otrās grupas invalīde, bet turpinu strādāt. Esmu rajona vēlēšanu komisijas sekretāre. Mājās ir dārziņš, kur patīk rušināties,” norāda I.Šūpulniece.
Viņa vēlas, kaut vēlreiz no augšas varētu redzēt Baltijas ceļu ar ugunskuriem un sadotām rokām. “Valsts nav vainojama, ka viss nav tā, kā cerējām. Nav iespējams uzreiz sasniegt attīstību, kas gadu desmitos ir gūta citās Eiropas valstīs. Vēsture liecina, ka juku un pārmaiņu laikā vienmēr atrodas cilvēki, kas situāciju izmanto savā labā. Nav viegli reizē lauzt veco un celt jauno. Nevaimanāsim!” aicina Ilga.
Ko citi saka par viņu
Ir uzticama draudzene
Lūcija Sāgameža – Nāgele: – Ilgu augstu vērtēju kā cilvēku un draugu. Viņa ir laba organizatore un, būdama kluba “Sarma” valdes priekšsēdētājas vietniece, aktīvi iesaistās pasākumu organizēšanā. Manuprāt, Ilga var labi veikt jebkuru darbu. Viņa ir cilvēks, kas sevi atdod pilnībā – ar visu sirdi, domām un izjūtām.
Daudzus gadus viņa ir man brīnišķīga draudzene. Draudzībā ir svarīga uzticība. Grūti vārdos izteikt, cik daudz Ilga ir palīdzējusi man šajos gados pārvarēt slimības un grūtības. Ja vajadzīgs, viņa vienmēr būs man blakus, ne ar ko nerēķinoties.
Ko pati saka par sevi
Mīl brīvību un neatkarību
– Vienmēr esmu bijusi centīga un akurāta. Reizēm varbūt pat pārāk. Toties uz mani droši var paļauties, ka būšu noteiktā laikā un darbu nevajadzēs pārbaudīt. Reizēm tāpēc nākas ciest, jo visu gribu izdarīt pati. Vēlos būt neatkarīga no citiem, tāpēc izvairos kaut ko aizņemties. Neciešu, ja mani komandē. Ja to dara, tad, iespējams, rīkošos pretēji. Parasti izdomāju, ko un kā darīšu, un tad, nedod Dievs, ja kāds man neļaus brīvu rīcību.
Par ko sapņo
Vēlas būt vajadzīga
– Vēlos, lai turas veselība, lai esmu vēl kādam vajadzīga un derīga, kaut sabiedriskam darbam. Draudzību nekad neesmu nodevusi, un arī man ir uzticami draugi. Ja būtu jaunāka, iespējams, gribētu redzēt pasauli. Bet tagad apzinos, ka veselība un finanses neļauj ceļot. Tāpēc par to nesapņoju. Tad labāk aizeju uz koncertu vai teātra izrādi, kas aizkustina sirdi, ir tuva un mīļa.
