Jau trešo gadu Latvijas absolūtie čempioni un otro gadu Latvijas čempioni kinologu sacensībās ir Inese Mazika ar vācu aitu suni Nordu. Sacensībās Nords sāka piedalīties desmit mēnešu vecumā.
Jau trešo gadu Latvijas absolūtie čempioni un otro gadu Latvijas čempioni kinologu sacensībās ir Inese Mazika ar vācu aitu suni Nordu. Sacensībās Nords sāka piedalīties desmit mēnešu vecumā.
“Medaļas Nords saņēma jau otrajās sacensībās. Viņa apmācība vienmēr ir bijusi kā spēle, kas sagādā prieku. Sākām ar mazām barjerām, un pakāpeniski tās kļuva augstākas. Tagad suns viegli var pārlēkt divus metrus augstai slēgtai barjerai, bet ar asti nogāž vaļējas barjeras latiņu viena metra 30 centimetru augstumā,” stāsta alūksniete. Nords jūt, ka saimniece priecājas par viņa veikumu, un ir acīmredzami lepns. Inese nav skaitījusi, bet kopā ar Nordu ir izcīnījusi apmēram 120 medaļas un desmit kausus.
Vienīgo reizi saņem pērienu
Protams, ir arī neveiksmes. Suns tās var nepamanīt, toties Inese pārdzīvo. “Sacensībās vērtē ne tikai Nordu, bet arī mani. Pat roku nedrīkstu pakustināt, lai nesaņemtu soda sekundes,” atzīst viņa. Konkurenti ir spēcīgi, un vēlme sasniegt labāku rezultātu rada stresu. Pirmos gadus viņi trenējušies trīs stundas dienā, bet tagad Nords visu zina un pietiek ar vienu stundu. Pāris dienu pirms sacensībām ir atpūta, tad sunim ir lielāks prieks startēt.
“Kad izlēmu iegādāties vācu aitu suni sacensībām, Nords man iepatikās uzreiz, jo bija drošs un vērīgs. Atšķirībā no citiem kucēniem atstāja nosvērta suņa iespaidu, lai gan bija tikai divus mēnešus vecs,” atceras suņa saimniece. Vienīgo reizi Nords atstāja peļķi uz grīdas, kad viņu tikko pārveda lauku mājās netālu no Alūksnes. Nebija nekādu problēmu viņu iemācīt prasīties laukā – vajadzēja tikai parādīt durvis un izvest pagalmā. Tiesa, naktī ap pulksten vieniem Nords modināja un vajadzēja vien celties. “Nekad nebiju pret draugu pacēlusi roku. Pietiek nedaudz skaļāk uzrunāt, lai Nords saprastu – kaut ko ir darījis nepareizi. Tomēr šovasar pirmo reizi viņš dabūja pērienu,” atzīstas Inese. Izrādās, ka čempions necieš kaķus, tāpēc bija mājas runcim stiprāk iekodis. Pēc pēriena Nords bija tā apvainojies, ka piecas dienas neēda un neko nedarīja. Var redzēt, ka suns, kaķi ieraudzījis, savaldās, bet Inese nav pilnīgi droša par tā neaizskaramību. Iespējams, ka izdosies pārvarēt nepatiku tāpat kā bailes no pērkona.
Apvainojas un ir greizsirdīgs
Nords necieš, ka kāds cits varētu būt saimniecei mīļāks. Ja Inese dodas izjādē ar zirgu, tad viņš atsakās no ēdiena. “Ar suni iznāk vairāk kontaktēties, un reizēm pat liekas, ka tas nolasa manas domas. Acīmredzot greizsirdība sabojāja arī Norda attiecības ar otru suni Džeri, jo viņi nevarēja mani sadalīt,” uzskata Inese. Kad Nords bija mazs, abi spēlējās. Apmēram pusotra gada vecumā viņam vairs nepatika, ka Inese samīļo arī otru suni, un Nords mazliet stiprāk ieķēra ar zobu Džera ādā. Tas pārestību nepiedeva un sakoda Norda ķepu. Viņš kliboja vairāk nekā mēnesi, un draudzība bija vējā.
Sacensībās var piedalīties arī izstādē, kur vērtē suņa eksterjeru. Inese apgalvo, ka viņiem tas nav vajadzīgs, jo Nords tāpat ir visskaistākais un vismīļākais. “Man patīk vācu aitu un dobermaņu sugas suņi, jo tiem ir stāvas ausis. “Vilki” izskatās gudri, un tos ir viegli apmācīt. Nordam nav lielāka prieka, kā dzirdēt aicinājumu iet uz barjerām,” saka kinoloģe. Kad pēc sacensībām viņa palika kopā ar draugiem, bet “vilku” aizveda mājās, Nords sacēla tādu traci, ka vajadzēja to piesiet. Tagad viņa draugu nepamet.
Jūt, zina un saprot
Suns jūt, kad saimniece brauks uz pilsētu ar citu mērķi un kad būs treniņi (barjeras ir ierīkotas arī pie mājas) vai sacensības. Viņam nemaz nav jāredz Inese, lai “zinātu”. Tad viņš rej un kauc no satraukuma, jo tāpat kā sportisti vēlas skriet un uzvarēt. “Tā ir viņa dzīve,” saka saimniece. Nords viņai sagādājis pārsteigumu sacensībās Limbažos, kur vajadzēja veikt uzdevumu, ko tas nebija mācījies. “Viņš pirmais atrada trīs noslēptās mantas. Pateicu tikai: “Meklē!” Vēl tagad nesaprotu, kā viņš tik viegli tika galā,” atzīst Inese. Iespējams, ka sacensībās palīdz ne tikai savstarpēja sapratne, bet arī suņa prasme lasīt domas.
Pie mājas Nords dzīvo voljērā – speciāli iežogotā laukumā. Pirmoreiz viņš mēģināja tikt laukā pa augšu. Pēc tam raka alas. Vajadzēja ievelt akmeņus, lai suns neizlīstu pa žoga apakšu. Tad viņš ievēroja, ka durvis aizsien, un izdomāja saiti pārgrauzt. “Vienu reizi tā tika brīvībā, bet tad liku durvīm priekšā ķēdi,” skaidro Inese. Viņa bažījas, kā Nords sagaidītu svešinieku, ja brīvi skraidītu ap māju, jo nav draudzīgs. Ja kāds viņam skatās acīs, tad rāda zobus. Bet Inese to var darīt kaut stundām ilgi.
Kad čempionu ved potēt, Inese tēlo, ka viņa pati nodara sāpes sunim. Saimniece izliekas, ka bužina sunim muguru, kamēr izdara injekciju. “Viņam tas nepatīk, bet zina, ka tas ātri beidzas,” akcentē kinoloģe. Viņa pieļauj, ka Nords izliekas nemanām viltību.
Ir zinātkārs un izpalīdzīgs
Divas reizes dienā Inese čempionam dod suņu barību, bet nav nekā, ko viņš neēstu. Nordam garšo āboli. Vasarā ik pa laikam suns kādu zem ābeles nograuž. Viņš labprāt nobauda arī marinētu gurķi. “Ievēroju, ka Nordam garšo viss, kas ir kraukšķīgs – ķirbju mizas, zaļi kartupeļi… Iespējams, ka tā ir ziņkārība. Nords vēro mūs un cenšas saprast, ko darām ar kartupeļiem, kad tos lasa no lauka. Viņš vēro un pēta arī siena kraušanu kaudzēs. Liekas, ka gribētu palīdzēt,” skaidro Inese. Suns nes lejkannu, spaini vai malkas pagales, kuras var piegādāt grēdas kraušanai, ja vien viņu darbā netraucē kaķi. Nords bērniem demonstrē dažādus trikus, kad ciemojas skolās. Tad čempions lec pāri Inesei, līkumo starp kājām, viņai ejot, dejo un veļas.
Nordam ir otrs vārds – Diks. Sunim patīk sniega pikas. “Kad sacensībās vēlos, lai viņš ātrāk pieskrien, saku: “Dik, šurp!”. Viņš domā, ka būs sniega pika. Tā viņu saucu arī spēlējoties,” saka kinoloģe. Viņam mīļa ir gumijas rotaļlieta, kas izskatās kā bite, un dzeltena pūkaina bumbiņa. Pret citām Diks ir vienaldzīgs, bet, ja pazudusi bitīte, tad tā ir noteikti jāatrod, lai var mierīgi apgulties savā gultā.
