Septiņpadsmit gadus vecais alūksnietis Artūrs Lazdekalns, kas ir izcīnījis godalgotas vietas vieglatlētikas sacensībās, atzīst, ka sportistam ir jāatsakās no izklaidēm.
Septiņpadsmit gadus vecais alūksnietis Artūrs Lazdekalns, kas ir izcīnījis godalgotas vietas vieglatlētikas sacensībās, atzīst, ka sportistam ir jāatsakās no izklaidēm. Bet, “kad uzkāp uz pjedestāla un jūti uzvaras garšu, tad vairs nesaki – bija grūti vai slikti. Tās ir pavisam citas izjūtas, ko nevar aprakstīt.”
Vieglatlētikā Artūrs trenējas piecus gadus. Pašlaik viņš mācās Murjāņu sporta ģimnāzijā.
“Ikdiena ir vienmuļa. Skolā ir stingrs režīms: mācības, treniņi, ēšana un miegs. Ir jāiet laikus gulēt un agri jāceļas. Ziemā visas nedēļas ir vienādas. Interesantāk ir vasarā, kad jāpiedalās dažādās sacensībās un jābrauc uz nometni. Izklaidēm atliek maz laika. Tās ir nedēļas nogalēs, kad ar draugiem klausos mūziku vai eju uz pirti,” stāsta A.Lazdekalns.
Viņš norāda, ka ir grūti atteikties no izklaidēm ar vienaudžiem, toties ir privilēģijas, piemēram, ceļošana un dažādu valstu iepazīšana. “Ir izredzes mācīties ārzemēs. Pašlaik esmu ceļojis tikai pa Eiropu, un vislabākais iespaids ir par Spāniju,” saka Artūrs.
Viņš ir izmēģinājis savus spēkus biatlonā, airēšanā, basketbolā, volejbolā un futbolā, bet vieglatlētika tomēr padevās vislabāk. Apmeklēt vieglatlētikas treniņus viņu mudināja treneris Ilgvars Vaskis. “Lai arī ģimenē brālis un tēvs ir vieglatlēti, es savu ceļu izvēlējos pats un to nenožēloju. Jā, ikdiena ir vienmuļa, bet “ziediņi” ir pēc tam – labi rezultāti. Ārsti ir atzinuši, ka vieglatlētika nav sporta veids, kas uzlabo veselību, bet man tas patīk. Domāju, ka vieglatlēts var veidot karjeru vismaz līdz 35 gadu vecumam,” stāsta A.Lazdekalns.
Dzimtajā pilsētā Alūksnē Artūrs ir reti. Lielākā laika daļa tiek pavadīta Murjāņos un sacensībās. Viņš uzskata, ka augstākie sasniegumi vēl tikai būs. “Atzinīgi varu novērtēt iegūto Latvijas čempiona titulu pieaugušo konkurencē un iekļūšanu pirmajā desmitniekā starptautiskajās vieglatlētikas sacensībās. Protams, vecāki protestē, ka tik reti esmu mājās,” uzsver vieglatlēts.
Viņš apgalvo, ka atgriešanās vienmēr ir priecīgs notikums. “Ir jauka sajūta – tuvoties mājām. Manuprāt, mazā pilsētā dzīvot ir daudz labāk nekā lielā, lai arī te nav tik daudz iespēju izpausties,” prāto A.Lazdekalns.
“Esmu paškritisks, mācos no savām kļūdām. Bieži mainu domas par dažādām lietām. Esmu mērķtiecīgs un nebaidos no negaidītiem šķēršļiem, ja tādi rodas,” sevi raksturo Artūrs.
Viņš domā, ka pats sev ir palīdzējis gūt panākumus. “To sauc par pašaudzināšanu. Visgrūtākais ir izturēt treniņus, kad jau esi aiz nāves līnijas. Vislielākais efekts ir nodarbībās, kur tu it kā esi jau fiziski nomiris, bet vēl ir daudz jāizdara. Treneri Ilgvars Vaskis un Gints Bitīts man ir daudz palīdzējuši. Visi sportisti, kas trenējas Murjāņos, vienmēr viens otru atbalsta. Konkurence ir tikai distancē, tur uzvar spēcīgākais. Vieglāk ir startēt pieaugušo konkurencē, kur sportists, kas nav tik spēcīgs, laiž garām ātrāko. Jauniešu grupā ir raksturīgi sīvi cīniņi. Reizēm pat ieķeras kreklā vai grūž malā, lai tikai tu neaizskrietu garām,” atceras A.Lazdekalns.
Sacensībās esot sava sistēma. “Ir tā saucamie “zaķi”, kas vienmēr skrien pa priekšu, bet būt “zaķim” ir grūti. Viņš velk, velk, velk un tad iestājas lūzums. “Zaķim” arī morāli ir grūti izturēt distanci. Vairums sportistu baidās būt “zaķi”. Es vienmēr esmu starp tiem, kas izlien priekšplānā, daudz nedomājot. Ja vajag, tad skrienu, bet ir jāzina, kad izvirzīties,” saka Artūrs Lazdekalns.
