Braucot pa Franciju un Spāniju, var redzēt tās pašas ainavas, ko skatījuši un gleznojuši pasaulslaveni mākslinieki – El Greko, Goija, Pikaso un Pols Sezans.
Braucot pa Franciju un Spāniju, var redzēt tās pašas ainavas, ko skatījuši un gleznojuši pasaulslaveni mākslinieki – El Greko, Goija, Pikaso un Pols Sezans.
“Izjutām, kā daba iedvesmojusi arhitektu Antonio Gaudi radīt celtņu un parka būvju šedevrus. Apbrīnojām Salvadora Dalī, Miro un Vazareli darbus muzejos. Skatot oriģinālus, jūt mākslinieku emocijas, kas strāvo gleznās. Vide un viņu dzīvesvietas ļauj labāk izprast darbu autorus,” apgalvo četri Alūksnes mākslas skolas pedagogi, kas kopā ar citu rajonu kolēģiem devās ceļojumā.
Anita un Ojārs Vēliņi, Lilija Kukle un Daina Rudzīte atzīst, ka brauciena laikā no rīta līdz vakaram bijuši mākslas varā un jutušies tajā iemērkti līdz matu galiem. Pavisam maz laika atlika atpūtai Nicas pludmalē, jo svarīgāk bija apmeklēt modernās mākslas muzeju, Gaudi arhitektūras šedevrus, Pikaso, Miro un Katalonijas Jūgendstila muzeju Barselonā, Prado galeriju un Karalienas Sofijas mākslas centru Madridē.
Rada pretrunīgas emocijas
“Mani mākslā saista patiesas emocijas, bet Salvadors Dalī ir ārišķīgs. Viņš ir aktieris, kas mākslas darbus rada nevis, lai attēlotu pārdzīvojumu, bet izrādītos un piesaistītu sev uzmanību,” atzīst Anita. S.Dalī jau 1938.gadā veidoja telpiskus objektus jeb instalācijas. Viņš ir izcils meistars “spēlē ar lietām”. Tajā jaušama ironija un agresivitāte. S.Dalī tāds bija. Viņš darīja visu, lai radītu skandālu, par ko runātu un rakstītu. Viņa muzejā fasādi Figuerosā rotā milzu olas un cilvēku skulptūras. Daina secina, ka ģeniāls mākslinieks var atļauties būt ekstravagants.
“Simpātiska bija liela instalācija, kur kamīns ir deguns, gleznas – acis, dīvāns – lūpas un priekškars – mati. Reprodukcijās tā izskatās kā portrets. Kad to skatīju caur lielu lēcu, bija iespaids, ka stāvu pie dzīvas gleznas. Bija tik pārsteidzoša sajūta, ka gribēju iet vēlreiz uz to palūkoties. Bet skatītāju rinda bija pārāk gara,” atklāj Lilija. Viņa akcentē, ka S.Dalī ironija bija “liela atļaušanās”. Mākslinieka liela formāta gleznas ir citos pasaules muzejos, tāpēc dzimtenē to ir maz.
“Salvadors Dalī ir perfekts mākslinieks. Tā ir prioritāte. Biju redzējis lielu viņa gleznu Stokholmā, bet par mākslinieka daiļradi varu spriest tikai tagad,” secina Ojārs Vēliņš. Miro atšķirībā no S.Dalī ir abstraktā sirreālisma mākslinieks, lai gan izcilais latviešu gleznotājs Boriss Bērziņš ir teicis, ka māksla nevar būt abstrakta. Jebkurā darbā autors pauž savas sajūtas un pārdzīvojumus, un viņš to var darīt dažādi.
Apbrīno moderno mākslu
Dienvidfrancijā Eksas pilsētiņā ir Vazareli muzejs. Šis mākslinieks ir optiskās mākslas jeb opārta karalis. “Mākslinieks veido grafisku zīmējumu, uz kura kārto dažādu krāsu stikla caurulīšu virsmu, tāpēc, ejot garām, mainās vizuālais tēls. Mākslinieks izmanto metāla stieples, keramikas flīzes, finiera plāksnītes, kas rada telpas ilūziju,” skaidro Lilija. Vazareli ir milzu gobelēni, kas austi kā grafikas. “Ja skatās tos neliela formāta attēlos, darbi neliekas ievērības cienīgi. Redzot grandiozus gobelēnus pa visu sienu, rodas citas izjūtas,” apgalvo Anita.
“Provincē bieži vien apjūsmo katru svītriņu, ko kāds uzvelk, vai naivu gleznu. Iespēja salīdzināt ar īstiem mākslas darbiem liek savu un citu veikumu vērtēt kritiskāk. Izcili meistari mākslai ir veltījuši visu savu dzīvi,” uzsver A.Vēliņa. Viņa uzskata, ka postkomunisma valstīs dzīvojošiem cilvēkiem ir nepareizs priekšstats par mākslu. Visu laiku viņos potēta atziņa, ka vajag jūsmot par sociālistisko reālismu. Bet izrādās, ka arī modernā māksla ir brīnišķīga. “Ko šie mākslinieki darīja piecdesmitajos gados, to mūsu valstī tagad pasniedz kā jaunatklājumus un šedevrus. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais,” secina Ojārs.
Liek sirdij ietrīsēties
Prado muzejā lielu iespaidu atstāj Venēcijas un Holandes skolas, kā arī spāņu mākslinieku gleznas. “Reprodukcijās Velaskeza darbi mani neaizkustināja. Kad tos ieraudzīju oriģinālā, man trīcēja sirds. Es sapratu, cik maz ir redzēts, un jutu, ka šie darbi it kā runā ar gaismas spēli. Pēkšņi sapratu, ka Velaskezs ir maigs un mierīgs. Negribējās iet projām. Turpretim agrāk apjūsmotā Rubensa darbi nelikās tik tuvi,” saka Lilija. Viņai patīk arī Goijas gleznas, bet pēc Velaskeza tās šķiet pārāk agresīvas. Savukārt Dainu pārsteidza Goijas sākotnējie darbi, kas ir neticami saulaini, krāšņi un priecīgi. Un, protams, skaistas ir viņa apģērbtā un kailā Maha. “El Greko pratis tā gleznot auduma krokas, ka gaismas un ēnu spēle tajās rada kustības efektu. Tas īpaši manāms liela formāta darbos,” viņa akcentē.
Jūt mākslinieka emocijas
Eksā Pola Sezana darbnīcā ir figūras un trauki, ko viņš gleznojis. Tajos starp svaigiem ir arī sažuvuši augļi, jo mākslinieks bijis sapņains un nevērīgs pret sadzīves lietām. “Kad redzi šos priekšmetus, gribas tiem pieskarties. Aizaugušais dārzs ar izliektiem koku zariem pie mājas asociējas ar viņa gleznām, kur ir fantastiski zaru raksti un sievietes,” atzīst Anita.
Skatoties Pikaso agrīnos darbus, grūti iedomāties, ka viņš kļūs slavens mākslinieks. “Viņa gleznām ir patīkama aura. Liekas, ka tās sarunājas ar mums,” secina Daina. Kubisma periodā Pikaso gleznojis daudz sieviešu, mīļo un nemīļo, portretus. Darbos jūtama ironija, pat sarkasms, tomēr ir arī sava rozīnīte, kas rada neaprakstāmas izjūtas. “Tā ir saite, ko rosina mākslinieka neredzamā klātbūtne, viņa pieskāriens otai, krāsai un audeklam. Tas nozīmē, ka Pikaso ir bijis ģēnijs, jo var aizraut ar abstraktām gleznām,” vērtē Anita. Arī viņam patika izrādīties, lai gan ne tik ļoti kā Dalī. Pikaso gleznoja savas emocijas: ironiju, dusmas, izsmieklu un sajūsmu:
“Vienmēr esmu jūsmojusi par Pikaso. Apbrīnojama ir viņa krāsu izjūta un spēja uzgleznot cilvēku, kas nemaz neizskatās pēc tāda, bet ir jūtama viņa personība. Tā ir liela varēšana – attēlot sievieti kubisma stilā un tomēr radīt priekšstatu par viņu,” saka Lilija. Anita piebilst, ka tas gan nenozīmē parādīt šī cilvēka būtību, bet mākslinieka attieksmi pret to. Mūsdienu latviešu mākslā reizēm nevarot saprast, vai autors veikli manipulē ar tehniskiem paņēmieniem jeb tās ir viņa jūtas un pārdzīvojumi. Mūsdienās ir iespējas iegūt daudzpusīgu informāciju, tāpēc māksliniekiem ir grūti neietekmēties citam no cita.
“Pēc ceļojuma nostiprinājās atziņa, ka ir jāceļo un daudz jāredz ne tikai māksliniekiem vai skolotājiem, bet ikvienam, lai neieslīgtu šaurā provinciālismā, lai varētu mācīties no citu sasniegumiem, salīdzināt, novērtēt un saprast, ka arī no mums var mācīties,” saka A.Vēliņa.
