Ja dodas uz ārzemēm darba meklējumos vai nostrādāt praksi, svarīgākais esot nezaudēt lepnumu un pašcieņu par savu valsti un sevi pašu.
Ja dodas uz ārzemēm darba meklējumos vai nostrādāt praksi, svarīgākais esot nezaudēt lepnumu un pašcieņu par savu valsti un sevi pašu.
Gulbenietis Ilgvars Zihmanis, kas pirms diviem gadiem vasarā strādājis Entenfūles mežniecībā Reinzemē – Pfalcā, Vācijā, atminas, ka pieredzēti dažādi cilvēki un tikpat dažāda bijusi viņu attieksme pret latviešu studentiem, kas nekādā ziņa nebijuši slinkāki par vietējiem jauniešiem.
Māja kā pils
“Pa ceļam uz jauno dzīvesvietu vēroju apkārtnes skaistās ainavas. Visur kalni, pauguri, tīrumi un ceļa līkumi. Pretī brauc amerikāņu armijas kravas mašīnas Hummer džipu pavadībā; pie Badkroicnahas stāv amerikāņu tanku divīzija. Vienīgā, kas vēl bāzējas Eiropā. Lielākais prieks vēl tikai priekšā. Kad ieraugu nākamo rezidenci, esmu gatavs apsēsties. Gebrotas mežsargmāja – gatavā pils! Garāžā stāv transportlīdzekļi – trīs velosipēdi. Visvairāk tomēr bija šokēts mans kolēģis Artūrs, kas iepriekšējā vasarā nodzīvojis 5 reiz 3 metru dēļu būdā. Tur nu romantikas nebijis. Kopā ar darba devēju Volfgangu apbraukājām apkārtējos paziņas, tā nodrošinot sev mīkstās mēbeles. Volfgangs mūs aizveda uz meža un dārza veikalu kaimiņu ciemā, kur mums izsniedza Stihl mežstrādnieku uniformas ar visiem bruņuzābakiem.
Reģions, kur mēs pavadījām turpmākos trīs mēnešus, saucas Soonwald un ietilpst Hunsrück kalnu masīvā. Vidējais augstums virs jūras līmeņa ir 420 līdz 450 metri, tā ka dzīvojām un strādājām augstāk par Gaiziņu. Klimats tur bija apmēram tāds pats kā Latvijā. Vīnogas aug tikai kādus desmit kilometrus tālāk, lejā no kalniem. Ne purvu, ne ezeru, tikai pāris uzplūdināti dīķi. Apkārt daudz mazu ciematiņu.
Baida ar slovākiem un poļiem
Mūsu uzdevums sākumā bija ar sirpjiem appļaut Ziemassvētku eglītes, lai pēc tam varētu ķerties klāt ar krūmgriezi. Tomēr vairāk par astoņām vācu markām stundā nenopelnījām. Izstiepies vai saraujies.
Mūs baidīja ar slovākiem un poļiem, kas tik daudz par savu darbu neprasot. Nolamājamies un piekritām strādāt. Nolauzām pa eglīšu lauku trīsarpus stundas un izbučojām visas usnes, kamēr vēlāk vairs nevilka sirds motori.
Savukārt citu dienu dabūjam “laist gurķi” – atzarojām atlikušās duglāzijas (skuju koki, kas sasniedz vairāk par 30 metriem) . Vareni. Katram pa vienai uz visu dienu. Desmit minūtes strādājām, 40 minūtes gulējām.
Pirmā peļņa! Par trīs dienu darbu no Merkta kunga noslaucām 324 vācu markas. Vienā rāvienā izdevumi par ēdamo bija atpelnīti. Ar kolēģi Artūru iztaujāju Merktu par meža cūku medībām. Mūsu darba devējs smaidīja kā krupis nātrēs, un varēja redzēt, ka šī tēma viņam varen patīk. Izplatītākā vasarā šeit esot medības nakts laikā no torņa vai laktas. Mēnesnīcā. Prožektorus lietot aizliegts. Varot izmantot vienīgi sarkanā punkta optisko tēmēkli. Pēc darba beigām Merkts pasauc palīgā aizvest vienu tādu medību torni uz kviešu lauku. Piesolīja meža cūkas aknas. Artūrs ar trešo kolēģi Janku tēloja atsvarus, bet es – kravas atsaiti. Skata pēc. Ja tas tornis būtu gāzies, tāpat nenoturētu. Uzslejam torni, jau iepriekš nosiekalojamies par solītajiem medījuma subproduktiem.
Noskrien zaķi
Kādu dienu Gebrotā notika jāšanas sacensības. Artūrs ar večiem iepriekšējā gadā tur labi piepelnījies, tad nu šogad vicojām arī mēs. Pasākums nosaukts skaļi – “Mitsubishi” kauss. Arēnai pa vidu nolikts “Pajero Pinin”, sākumā domājam, ka balva uzvarētājam, taču izrādās, ka tā ir tikai vietējā autosalona reklāma. Zirgu un mašīnu daudz, cilvēku gan izskatās pamaz. Darbiņš kaulus nelauž – pārbīdīt barjeras un uzcelt nogāztās. Bez mums vēl strādā trīs poļi un piecas vietējās skuķes. Daža laba tīri nekas… Godīgi sakot, pasākums diezgan apnicīgs, tā kā pats uz zirgiem neesmu kritis. Sēdi tik un skaties, kā šie lēkā. Barjeras cilā poļi. Nākamajā dienā – mēs. Galvenais, ka mums ir tiesības bez maksas ēst un dzert, cik lien.
Šodien jākopj vēl viena mežsargmāja. Strādājam kopā ar diviem vietējiem strādniekiem. Liekas, abiem vārdā Ralfs. Viens resns, otrs varen mutīgs. Sākam runāties. Letiņi, kas uzturējušies šeit iepriekšējos gados samācījuši mutīgajam Ralfam nelabus vārdus no latviešu leksikas. “Pakaļa” vēl tas pats maigākais. Sakuram ugunskuru, kur dedzināt visādu drazu – sapuvušus mietus, baļķēnus, dēļus, eiropaliktņus un vecas mēbeles. Liesmas skrēja augstu. Uz mata kā līduma plēsējiem no Aleksandra Grīna “Zemes atjaunotājiem”. Vēlāk atbrauca pamatīgs John Deere traktors ar pusotru metru garām dzīvžogu šķērēm. Gāzām zarus mežā briežu barībai.
Ilgi domājām, pie kura saimnieka strādāt. Pie Merkta negribas braukt, jo maksā grašus, pie Volfa diez vai atradīsies darbs. Guļam. Pa to laiku, kamēr guļu, Janka pa lauku trenkā zaķi. Taisnajos gabalos zaķi pārspējis.
Nepirks bērzu šampūnu
Tāds darbs kā todien vēl nebija bijis – raut no bērziņiem lapas, paredzētas tējām vai šampūnu gatavošanai. Todien pie Merkta nestrādājam, bet gan pie kāda viņa paziņas. Pēc astoņiem no rīta viņš atbrauc pakaļ uz Merkta māju. Norāvāmies līdz sešiem vakarā, apriebās līdz bezsamaņai, toreiz nolēmu, ka nekad vairs nepirkšu bērzu šampūnu un arī citiem neieteikšu to darīt. Vakarā darba devējs niknojās, ka esam maisus ar lapām atstājuši saulē, taču samaksāja, kā solīts.
Kādu dienu bija noteikts tikties ar darba devēju Robertu. Šis atbrauca kopā ar savu foksterjeru. Labāk būtu meitu paķēris. Pabraucam kādu kilometru tālāk no mājas un mūsu uzdevums bija griezt raspodiņus. Izsniedz mums nažus, maisus un aizbrauc uz sešām stundām. Norāvāmies ne pa knapo. Acīmredzot man tas darbs nepatika vai ātri noriebās, jo galīgi nebira maisā.
Pusdienas kā kāzās
Atbraucam pie darba devēja Tomasa, kur saņemam “partijas” uzdevumu – iztīrīt bēniņus un izvākt no turienes visu stikla vati. Riebīgs darbs. Asie stikla vates putekļi dūrās rokās un kasīja rīklē un degunā. Janka dabūja respiratoru kā jau galvenais slaucītājs, bet es ar Artūru iztiku ar slapjām lupatām. Tomass bija sakarīgs vīrs. Maksāja 15 vācu markas stundā katram, deva pusdienas un limonādi. Noņēmāmies vairāk nekā trīs stundas. Papriekš jānorauj divas kārtas skaidu plākšņu, tad jāvelk ārā vate un jāliek atkritumu maisos. Māja sataisīta stilīgi un spodra kā spogulis.
Pēc darba pabeigšanas Tomass atved picu ar šķiņķi un sēnēm, salātus, atnes “Bitburger” aliņus. Pusdienas kā kāzās. Vēl saldējumu beigās uzsauc. Tā kādas stundas divarpus vai trīs nosēdējām, papļāpājām par visādām tēmām – ar ko Latvija atšķiras no Vācijas, par dzīves grūtībām abās valstīs.
Viendien mums sarunāts darbs pie mežsarga Berghaima no Tīrgartenes mežsargmājas. Būšot jāskalda malka. Astoņos ar “Nissan Primera” ierodas pats darba devējs. Izskatās varen omulīgs večuks, taču mēs nolemām ar secinājumiem nesteigties. Redzēs, kā maksās. Pa ceļam uz savu māju Berghaims mūs aizved uz kādu dabas stingrā lieguma zonu savā apgaitā. Nekādas saimnieciskās darbības. Parāda mums iežogotu platību, kurā netiek iekšā meža dzīvnieki. Šaipus žogam visi zemsedzes augi apgrauzti, bet aiz žoga viss zaļš. Te nu redzams, ko meža lopiņi spēj nodarīt.
Malkas nav daudz, taču tā jāsazāģē, jāsaskalda un jāsakrāmē šķūnī. Dabūjam trīs cirvjus un skaldāmo āmuru. Noskatāmies, kā pudelē var audzēt bumbieri, pēc tam tajā var ieliet šņabi un kādam uzdāvināt, lai kasa pakausi, kā tas bumbieris dabūts tur iekšā. Ar zāģēšanu iesākumā ņemas Berghaims pats, bet vēlāk dod zāģi Jankam. Ķēde galīgi neasa. Janka smejas, ka bez iedarbināšanas varot pastrādāt tikpat ātri. Nu Berghaimam nākas taisīt acīmredzot ikgadējo zāģa apkopi. Bet vispār darba devējs labs. Uzsauc ābolu sulu ar minerālūdeni. Sieva aicina pusdienās un atnes katliņu ar gardu gaļas zupu. Desmit minūtēs zupas vairs nav. No piedāvātās papildporcijas pieklājīgi neatsakāmies. Dzirdam, ka virtuvē sieva vīram žēlojas, ka veči izsalkuši kā haizivis. Tādi nu tie letiņu studenti ir. Spriežam, ka māju tukšu jau nu īsti nevajadzētu izēst. Beigās dzērveņu saldējums pieliek punktu. Vēlāk vēl iedzeram tēju ar pīrāgu. Ap puspieciem dabūjam rokā to pagali, kuru meklējam visu dienu – pēdējo. Šķūnītis piekrauts “līdz lūpai”.
Bet cits darba devējs, pie kura skaldījām malku, tik lādzīgi noskaņot gan nebija. Lika vienā dienā visu saskaldīt. Izmērām grēdu – 16 kraujmetri. Šis paziņo, ka pēc Vācijas mērīšanas standartiem te esot tikai 10 kraujmetri, jo starpās ir daudz gaisa. Tas viss esot nelegāli, un viņš mums lielu laipnību izrādot. Varējām jau pabeigt vienā dienā, taču bez ēšanas un pie tādas izdzīšanas… Nebija jau viegli.
Iztiek ar vienu jogurtu
Braucām strādāt. Ak tu piķis… Līdzi taisīts nekas nav, visas cerības tika liktas uz iepirkšanos. Janka beidzamā brīdī iemetis somā trīs jogurtus.
Šodien mums būšot visu dienu jāzāģē un jāmizo egles mieti medību torņu būvei. Es saņemu mazo “Husqvarna 242” zāģīti un uzstājos par galveno zāģētāju, Artūrs ar Janku apstrādā ar mizošanas lāpstiņām to, ko esmu nozāģējis. Iepatīkas. Vienu egli aiz pieredzes trūkuma iekarinu zaros, bet zemē dabūju. Pamazām vēders sāk līmēties pie ribām. Visu dienu tā strādājot, iztikt ar vienu jogurtiņu nav viegli…
Sāk līt lietus. Laižamies uz pārvietojamo mežstrādnieku mājiņu turpat netālu. Tur iekuram dzelzs krāsniņu un šķirstām vecus žurnālus. Vēlāk lietus uznāk periodiski, un mēs tāpat periodiski mūkam pie krāsniņas. Pusdienu pauzē noguļam divdesmit minūtes ilgāk (badu vismaz ar miegu kompensējam) un raujamies augšā – ja atbrauks Klintons (viņu gan sauca par Kaizeru, taču izskatās pēc dzīva Klintona), dabūsim pa kaklu. Tālumā ierūcas motors. Nu ir ziepes – Klintons brauc! Fūūū… Tas ir tikai Volfs. Atbraucis paskatīties, kā mums klājas. Pēc Volfa aizbraukšanas vēl pārdesmit minūtes pastrādājam, tad lietus atkal mūs ietriec būdiņā. Šoreiz līst nopietni un braucam iepirkties.
