Ir pienākusi ziema, un man ir jautājums – kad tu pēdējo reizi esi papētījis tuvāk sniegpārsliņu? Tās ir tik dažādas! Vai arī leduspuķes – brīnišķīgas! Ir reizes, kad šī skaistā ziema mūs spēj uzrunāt, bet atzīsim – bieži vien tā nav. Skrienam, nesamies un kaut kur visi pazūdam.
Nesen veikalā redzēju lielu stendu ar Ziemassvētku lampiņām. To bija tik daudz! Manā bērnībā mūsu mājās bija viena virtene cauri gadiem ar tādām kā lielām plastmasas puķēm. Tās bija visbrīnišķīgākās lampiņas! Mūsdienu paaudzēm viss ir tik pieejams, tik ātri aizvietojams un brīžiem pat nepamanāms.
Arī mēs šajā laikā mēdzam skriet, un katru gadu jau it kā pilnas avīzes un žurnāli par to, ka šajā laikā jāpiembremzē, jāpieklust, jāpiedod, bet atzīsim – ar varu neko nevar panākt. Visnepatīkamākais, manuprāt, šajā laikā saņemt labvēlību no cilvēkiem, kuri tā nebūt nedomā. Nevajag tagad dāvināt dāvanas ar rozā lentītēm visiem, kuriem negribas tās dāvināt. Visvairāk šis laiks, manuprāt, ir domāts nevis virspusējai laipnībai, bet kaut kādām dziļām iekšējām pārmaiņām. Un tās, kā zināms, nenotiek ļoti ātri, vismaz ne uzreiz ar pirmās vai otrās adventes svecītes iedegšanu. Atvērtība uz pasauli arī ir jāsargā, jo to katru dienu kāds var izaicināt un mēs varam kļūt aizvien mazāki, drūmāki, skumjāki.
It kā skrējiens tāds, it kā darbu daudz, kādas vēl sniegpārsliņas! Cilvēkiem tiešām dzīvē klājas grūti un nav tiesību priecāties par sīkumiem? Kad mēs sev ko tādu esam iegalvojuši? Kopš kura laika mums šāds bērnišķīgs prieks šķiet kaut kas tāds, kā dēļ būtu jākaunas? Palaikam mums ir teikts, ka jāuzvedas kā pieaugušajiem, bet ko tas īsti nozīmē? Uzreiz iedomājamies, ka būt pieaugušam ir būt mazāk bērnam. Bet ja nu tā nav? Ja nu pieaugšana ir pavisam kas cits? Ej nu sazini, kas tieši. Bet atļausimies šajā laikā priecāties vairāk. Nu un, ka ikdienā daudz smaguma un prieks neietilpst mūsu dzīves prioritātēs. Nu un, ka ļoti smagi. Sniegpārsliņa vienmēr būs sniegpārsliņa, un, kad tā uzkritīs tev uz cimda, pavēro to! Tā izkusīs ātri, un tu varēsi atgriezties savā steigā vai skumjās, visā, kas tev dzīvē šobrīd notiek, bet to īso mirkli tu drīksti priecāties! Tik vienkārši – atļaujies izjust prieku, jo to ir pelnījis ikviens cilvēks! Varbūt tieši tāpēc tās sniegpārsliņas mums tik skaistas. Varēja taču būt vienkārši balti pikuči un viss. Lai arī varbūt cilvēce būtu tieši tādas pikuču sniegpārsliņas pelnījusi, tomēr tās ir bezgalmazi brīnumi tepat, uz tavām skropstām. Varbūt tā tās tev grib parādīt, ka acis domātas arī tam, lai saskatītu mazos ikdienas priekus… ◆
