Svētkos mūsu pilsētiņa Ape parādīja savu savdabību, mīļumu un labestību, kas, manuprāt, ir gan mūsu cilvēkos, gan māju sienās, gan ceļos un takās…
Jau pirms gada mēs rakstījām Kultūrkapitāla fondam projektu par radošo dienu Apē ar tēmu „Četras stihijas”. Ar prieku saņēmām ziņu, ka šis projekts daļēji ir atbalstīts un šie svētki Apē notiks. Aicināju palīgā aktīvos Apes cilvēkus – Anitu Harju, Guntu Branti, Sanu Raipali, Ingu Viku, Gunitu Graudu, Lauru Popi, Vinetu Kalniņu, Ilutu Apini, Daigu Bojāri, Sandru Oto. Šie cilvēki piekrita palīdzēt, nejautājot, kas viņiem par to būs. Paldies jums visiem par jūsu radošo izdomu un nesavtību!
Pēc Dzintras Zvejnieces ierosinājuma visu nedēļu autoostā bija vērojama liela rosība. Tika salaboti logi, un sākās to apgleznošana, kura tika uzticēta radošajām Apes ģimenēm. Tagad autoostā ikvienu sagaida Vinnijs Pūks, septiņi gulbji un Elīza, kaķītis, varoņi no Margaritas Stārastes ilustrācijām, septiņi rūķīši… Darbi vēl turpinās arī šodien.
Radošā diena četru stihiju zīmēs – uguns, ūdens, zeme un gaiss
Uguns stihijā pie Ingas Vikas, Aijas Cekules un Ingas Mucenieces varēja iemēģināt roku pankūku un vafeļu cepšanā. Anita Harju aicināja vārīt ugunīgo zupu, Vineta Kalniņa mācīja liet sveces. Gaisa stihijā kopā ar Ilutu Apini, Gunitu Graudu un viņu palīgiem Ivetu un Ilvu Ratsepām un Danu Drubiņu varēja veidot dzirnavas, taureņus, pūķus, lidmašīnas. Ūdens stihijā Sana Raipale aicināja veidot rakstus audekla gabaliņā, kas tika piešūts pie lielā kuģa buras. Zemes stihijā Laura Pope un Sana Raipale ar saviem palīgiem Keriju Modu Karpinsku, Zani Repuli, Dagni Apini un Undīni Ābolkalni veidoja skaidu svečturus un sejiņas mālā. „Emīla darbnīcā” Kristaps Raipalis un Emīls Brants mācīja taisīt visādas brīnumlietas no koka, metāla un citiem materiāliem.
Radošā diena beidzās ar ģimeņu gājienu un koncertu estrādē. Santa Sāre šo koncertu iecerēja veidot kā sapni, kurā brālis māsai stāsta sapni par laimīgo nokļūšanu Amerikā, bet, kā beigās izrādījās, ka tā laimīgā zeme tomēr ir mājās, kur ir mūsu mamma un tētis, māsa, brālis un Muris… Svētku koncertu atklāja talantīgie bērni. Signe Ēvele, Ulrika Tetere, Bruno Ābolkalns, Moda Kerija Karpinska, Ilva Karro mūs priecēja ar skanīgajām balsīm, Rūta Ķelpe ar draudzeni Margaritu Sēkliņu – ar skanīgo dziedāšanu un izjusto dejošanu, Emīls Brants – ar nesen pašmācības ceļā apgūto ģitāras spēli, Evita Apsīte – ar savu lokanību. Paldies vecākiem un skolotājiem, kas saskata šos talantus un palīdz tiem attīstīties!
Ģimeņu sadziedāšanās šovs ir sācies arī Rīgā, bet es esmu ļoti lepna, ka Apē šādi svētki notiek jau trešo gadu. Jūs visi kopā un katrs atsevišķi vienkārši esat fantastiski! Koncertā piedalījās 13 ģimenes. Laila Saliņa kopā ar dēlu Tomu Kristiānu Briedi piedalās visus trīs gadus, un es jau zinu, ka viņi piedalīsies arī nākamgad un dziesma būs izdomāta jau pusgadu iepriekš. Ēveļu ģimenes priekšnesumā šogad bija dzirdama arī mazās Emīlijas balstiņa, kura patīkami pārsteidza arī ar savu aktīvo kustīgumu. Ļoti aizkustinošs bija Ābolkalnu ģimenes priekšnesums, kurā Bruno ar mammu un tēti dziedāja šūpuļdziesmiņu savai nesen dzimušajai mazajai māsiņai. Loču ģimene šim koncertam bija izvēlējušies ļoti nopietnu dziesmu. Oto ģimene centās izdomāt ko interesantu un nebijušu – šoreiz Kristiāna ar mammu Sandru mainījās ar instrumentu spēli, abas spēlējot akordeonu un klavieres. Patīkami, ka arī krustmātes rādīja priekšnesumus – Marika Čerņauska ar krustmeitu Aneti Apini, kā arī Gita Lonska ar krustmeitu Ilvu Karro. Pirmo reizi ģimeņu koncertā piedalījās Brantu ģimene, kur tētis Māris spēlē ģitāru, Emīls – klavieres, Elizabete – flautu, bet mamma Gunta un mazā Evelīna – sitamos instrumentus. Pirmo reizi ar ugunīgu deju mūs priecēja arī Dace un Rūta Ķelpes. Dziedošo un dejojošo daļu noslēdza Kaktiņu ģimenes vīriešu dziedātā „Senā dziesma”. „Skudriņas” sāka skriet jau brīdī, kad uz skatuves nāca brāļi Jānis un Juris ar saviem dēliem Ingaru un Gintu un mazdēlu Robertu. Raipaļu ģimenes demonstrētajos tērpos bija redzama visu četru stihiju klātesamība.
Pietiek ar trim burtiem, vienkāršiem, varbūt ne tik dižciltīgiem, bet ļoti mīļiem
Koncerta izskaņā mēs visi kopā pievienojāmies Kamberkalnu ģimenes teiktajam: „Ko laimīgai bērnībai vajag? Palma de Maljorka, Santakrusa de Tenerife, Kampobaso, Askoli Pičento, Santa Zaro, Redžio di Kalabria, Kastello de la Plaņa… Nevajag mums mēli mežģošus, cēli skanošus un vairākos vārdos rakstāmus pilsētu nosaukumus. Mums pietiek ar trim burtiem, vienkāršiem, varbūt ne tik dižciltīgiem, bet ļoti mīļiem burtiem – APE. Nevajag mākoņos tītās Alpu virsotnes, nedz Karpatu, Tatru sniegotās muguras, pietiek ar kalnu pie skolas, lai, iekrītot kupenā baltā, līdz ar bērnu skanīgiem smiekliem gaisā dzirkstītu prieks. Prieks par sniegu, kas aiz apkakles aizbiris kūst, prieks par vēju, ko izdevies noskriet, prieks par draugu, kas pār blakus pauguru trauc.
Nevajag Amazoni, Nīlu, arī ne krāčainu kalnu upi, kur traukties ar kajaku lejā vai noķert milzīgu lomu. Pietiek vasaras vakarā pēc siena talkas iebrist Vaidavā avotainā, vēsā, un saprast, ka nekā tīrāka, veldzējošāka nav. Saprast, ka te ir mūsu Amazone un Nīla, ka te ir mūsu ūdens atrakciju parks, te mūsu SPA… tāds īsts, neviltots, dabīgs…
Nevajag plastmasas govi ar naftas krānu pa vidu, ne putuplasta sivēnu, ne stiklšķiedras palmas. Nevajag polietilēna leduspuķes, plastmasas lāstekas un neīstus akmeņus, kas ar mani runā. Nevajag butaforas vējdzirnavas, kur paēst jāņogu želeju no pulvera paciņā un vārīta ūdens, dekorētu ar putukrējumu no flakoniņa ar derīguma termiņu vairākiem gadiem. Pietiks ar kaimiņu tantes atnesto pienu, kas dzesējas akā, dažām olām, ne tik lielām, bet dzeltenām gan, un pankūkām, ko no tām māmiņa uzceps, ne tik perfektām pēc formas, bet garšīgām ļoti…
Nevajag tos melu kalnus, uzpūstas sapņu pilis, liekulības vezumus, tukšus vārdus, sintētiskus smieklus, neīstas jūtas, viltotu prieku. Nevajag tonnu neīstas laimes, pietiks ar gramiem, bet patiesas, sniegbaltas, īstas… Te bērni, ja priecājas, tad priecājas no sirds, ar patiesu prieku, ja blēņojas, tad tās ir īstu bērnu īstas blēņas, un pat, ja pār kādu vaigu birst asara lēni, tad tā ir dzidra, sāļa un ĪSTA… Cerams, ka mūsu mazā, mīļā Ape vēl ilgi, ilgi mūsu bērniem un bērnu bērniem spēs īstu bērnību sagādāt…
No mums tiek prasīts pavisam maz – lai mēs sadzirdam viens otru, uzsmaidām viens otram un radām prieku. Radām prieku un neprasām par to naudu, radām prieku, nedomājot, kas man par to būs, radām prieku un priecājamies par to paši. Es zinu, ka mums ir pietiekami daudz spēka, gribas, ideju, sapņu, lai radītu prieku daudzās jo daudzās sirdīs. Viens no šiem sapņiem sāk īstenoties šodien… sapnis par bērnu pilsētiņu. Par bērnu pilsētiņu, kura vēl gadiem ilgi, tik daudziem, būs bērnības dienu atmiņu siltākais stūrītis. Es zinu, ka visi kopā varam to izveidot, jo mums jau tai nevajag cēlu nosaukumu, mākoņos tītas Alpu virsotnes, milzīgo Amazoni un pat ne plastmasas govi…”
Mēs, apenieši, ļoti mīlam vietu, kur dzīvojam
Ape ir īpaša vieta, un arī cilvēki šeit ir īpaši. Šeit esam mēs, kuri šeit dzīvojam ikdienā, un veidojam sev un citiem interesantāku vidi, bet brīvdienās pie mums atbrauc radi un draugi, kuri šeit ir dzimuši un auguši, bet kuru ikdiena paiet Rīgā un citur…
Paldies jums visiem, kuri mani atbalsta ar darbiem, labiem vārdiem un labām domām! Paldies Kultūrkapitāla fondam par finansiālu atbalstu! Šādi svētki mums ir vajadzīgi! Kamēr vien jūs mani atbalstīsiet, tie notiks!
