Bija saulaina un skaista ziemas diena, kad mani ceļi veda uz Alūksnes novada nostūri Pededzi. Ceļā devos priecīgā noskaņojumā, jo braucu uz rotaļu laukuma atklāšana.
Pozitīvs notikumus, jo nu arī bērniem Pededzē būs, kur pavadīt brīvo…
Pozitīvs notikumus, jo nu arī bērniem Pededzē būs, kur pavadīt brīvo laiku. Tomēr ceļš līdz galamērķim mani ļoti, ļoti saskumdināja. Braucot cauri maziem ciematiņiem, manī radās skumjas un vientulības sajūta. Es, protams, zināju, ka lauki paliek tukši, cilvēki aizbrauc un mājas tiek nolemtas sagrūšanai. Taču bija sāpīgi redzēt skarbo realitāti. Sagrūst ne vien nekad nepadzīvotās daudzstāvu celtnes, fermas un ražošanas uzņēmumi, bet arī mazas lauku viensētas. Mājām logi ir tumši, ceļi aizputināti, malkas nav – ir skaidrs, ka tur neviens nedzīvo. Tukša māja pie mājas un izzudis jau vesels ciems, kur kādreiz kūsāt kūsāja dzīvība, bija tautas nami, notika balles, cilvēki strādāja un līksmoja. Tagad tur ir klusums. Vien retā, retā sētā iemirdzas gaismas stars, ierejas suns un redzamas sniegā atstātas pēdas. Sirds apmet kūleni un priekā gribas sist plaukstas – te vēl kāds ir!
Taču neviļus rodas jautājums – cik ilgi? Vai tajā mājā dzīvo ģimene spēka gados vai veci sirmgalvji? Vai šai sētā iegriežas ciemiņi vai gluži pretēji – tiek dzīvots vientulībā, jo pārējie ir ārzemēs? Vai pēc viņiem tur vēl kāds dzīvos? Ir nojaušama viena atbilde uz visiem jautājumiem – diezin vai. Atkal jāsaka – tāda ir skarbā realitāte. Un vēl skarbāk ir tas, ka nekas nemainīsies, jo valstiskā līmenī nav risinājuma. Lauki ir nolemti iznīcībai. Jā, kāds man var oponēt un teikt, ka valstij lauki ir prioritāte. Bet tādā gadījumā tās ir tikai runas un risinājuma nav. Taču dzīvē ir sen zināma patiesība, ka nav neatrisināmu lietu. Jebkuru situāciju var atrisināt, ir tikai jāgrib. Gluži kā Pededzē, kur bērni tagad spēlēsies skaistā, mūsdienīgā rotaļu un atpūtas laukumā. Arī šajā gadījumā bija tikai jāgrib saskatīt situācija un risināt. Ja visiem vecākiem būtu vienalga, kur brīvo laiku pavada viņu bērni, tad, iespējams, nekad arī netaptu šis rotaļlaukums. Un tā ir ar jebkuru situāciju – risinājumi ir vienmēr.
Mans brauciens beidzās, un es atgriezos pilsētā, kur, šķiet, valda cita realitāte – cilvēkiem ir citas problēmas, valda kņada, kāds vienmēr kaut kur steidzas, kāds nepaspēj un zaudē iespēju. Viens mazs, pavisam ikdienišķs brauciens manī bija radījis daudz pārdomu, pretstatu un dažādu izjūtu. Arī tās bija jāgrib saskatīt.
