Gads. Apmēram tik daudz laika pagājis kopš brīža, kad viss sagriezās kājām gaisā un mēs pamodāmies pavisam citā pasaulē. Tajā, kurā noteikumus diktē slavenā krīze. Ik pa brīdim tā ievieš kādu korekciju ikdienā, tādējādi uzliekot arvien…
Tiesa, kā izrādās, lielākā izturība nepieciešama ne jau krīzes uzlikto pārbaudījumu pārvarēšanai, bet gan spējai izdzīvot ikdienā. Ir cilvēki, kas spējuši saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Lai cik grūti arī neklātos, viņi neliek manīt to citiem. Savukārt ir otra daļa cilvēku, kas izceļas ar neapslāpējamu tieksmi cīnīties par savām personiskajām vēlmēm, it kā viņi būtu vienīgie, kas pašreizējā situācijā piedzīvojuši netaisnību.
Dīvainā kārtā lielākie kliedzēji un ar to saistīto negāciju radītāji ir tie, kuriem vajadzētu kļūt par balstu citiem. Tie ir cilvēki, kuriem vēl ir darbs, salīdzinoši lielas algas un kuru ikdienu krīzes radītās sekas skārušas vismazāk. Vai tas būtu nepareizs finansējuma vai slodžu sadalījums, augstajai kvalifikācijai neapmierinošs amats vai vēl kaut kas, bet cīņa par savu labumu ir tik dedzīga, it kā dažu desmitu latu vietā uz spēles būtu likts miljons.
Varbūt tā šobrīd ir labāk un pareizāk, ja vien tas novestu pie kāda rezultāta. Bet nekas jau nemainās. Tikai negāciju slānis kļūst arvien biezāks un nomācošāks. Galvenokārt tiem, kam ar to visu nav nekādas saistības. Šā iemesla dēļ ar nepacietību gaidu brīdi, kad negāciju būs gana visiem, kaut gan nojaušu, ka uz to cerēt ir velti: galu galā, ja reiz ir kāds, kuram allaž visa ir par maz, tad šaubos, vai negācijas būs izņēmums.
