Noteikti neatgrieztos pie incidenta rekonstruējamajā Pils ielā, kurā cieta kolēģis, ja telefona sarunā pretenzijas neizteiktu… pats dūres varonis.
Viņš ir pārliecināts, ka “Alūksnes Ziņu” fotogrāfs bija pelnījis mācību it kā par…Viņš…
Viņš ir pārliecināts, ka “Alūksnes Ziņu” fotogrāfs bija pelnījis mācību it kā par uzpūtību un citreiz to atcerēsies. Ja viņu dzīve līdz šim neesot izmācījusi, tad, lūk, atrodas tāds skolotājs. Uz jautājumu, vai katrā ziņā jāsit, atbildes nebija. Tā arī palikām katrs pie savas taisnības. Viņš acīmredzot uzskata, ka visu var atrisināt ar dūres spēku. Taču patiesība ir tāda, ka tika pārsista ne tikai kolēģa uzacs, bet arī fotoaparāta objektīvs. Tāpēc vainīgajam nāksies atmaksāt tā vērtību. Ja vēl pieskaita sodu par miesas bojājumu nodarīšanu, tad sanāk prāva summiņa. Iespējams, tā „skolotājam” liks pārdomāt audzināšanas metodes. Cerams, ka šis konflikts ar to būs izsmelts.
Taču līdzīgu situāciju, kurās viens otram cenšas kaut ko ieskaidrot ar dūrēm, kļūst arvien vairāk. Trūkst vēlmes un pacietības, lai iztiktu ar vārdiem, tāpēc tiek iesaistītas rokas un ne tikai. Turklāt visatļautība sit augstu vilni. Citu manu kolēģi uz ietves gandrīz notrieca velosipēdists, kurš uzskatīja, ka viņai ir jādod ceļš varenajam braucējam, kad tas uzkliedz: „Paej malā!”. Kad sieviete atgādināja, ka tā ir gājēju ietve, nevis veloceliņš un acīmredzot viņam nav braukšanas tiesību, ja nezina noteikumus, vīrieša agresīvā uzvedība liecināja, ka ir jāmeklē bēgšanas ceļš. Par laimi, iejaucās kolēģes kaimiņš, kurš norādīja, ka ar velosipēdu ir jābrauc pa ielu, un pārspēka priekšā braucējs piekāpās. Tā tas notiek – vienmēr kādam šķiet, ka saki ne to, dari ne tā… Tikai sevi neredz un nedzird. Protams, arī es esmu kādreiz zaudējusi savaldīšanos. Pat situsi, bet labi, ka man nav vīrieša spēka. Taču es apzinos, tieši sitot, man nav taisnība, un lūdzu piedošanu. Kas tā par taisnību, kas jāpierāda ar spēku? Tā var tikai apliecināt neprasmi komunicēt, vadīt un kontrolēt savas emocijas. Toties no citiem gan to prasām, kā minētais dūres varonis – pats vainīgs, jo bija lielīgs. Protams, attaisnojumu vienmēr var atrast. Bet vai tas patiesi ir iemesls vardarbībai? Ja kaut brīdi padomātu, nevis sistu, pieredze atgādinātu – neko nevar panākt ar spēku un bez sirds.
Alberts Bels saka, ka cilvēkiem vajadzētu mācīties no kokiem pacietību, salcietību, stiprus nervus un mūžīgās atjaunošanās spējas, koka uzticību un godīgumu.
