Šodien manas meitas ģimene aizbrauc uz Norvēģiju. Visticamāk, lai neatgrieztos…
Prāts iegalvo, ka tur viņiem būs labāk. Bet sirds smeldz gan aizbraucējiem, gan palicējiem. Protams, nav viegli atstāt savu dzimto pilsētu, mājas, iekopto…
Prāts iegalvo, ka tur viņiem būs labāk. Bet sirds smeldz gan aizbraucējiem, gan palicējiem. Protams, nav viegli atstāt savu dzimto pilsētu, mājas, iekopto dārzu… Tomēr par visu svarīgāk ģimenei ir būt kopā. Turklāt gribas dzīvot normāli tagad, nevis kaut kad tālā nākotnē, varbūt. Meklēt izeju ir tikai pašsaprotami, ja cilvēkus iedzen strupceļā. Taču par spīti visam neatstāj sajūta, ka aizbraucot tiek atrauta daļiņa sirds. Vārdos grūti izskaidrot, bet šķiet, ka kaut kas tiek zaudēts neatgriezeniski. Un to kompensēt nespēs ne ciemošanās, ne sarunas pa telefonu, ne vēstules.
Šajā aizbraucēju vilnī prom dodas ne tikai cilvēki no bezdarba pārņemtajiem laukiem, lai pelnītu sezonas darbos. Tagad ar biļeti vienā virzienā aizbrauc gudri, izglītoti cilvēki, kuriem te bija labs darbs. Pirmais izceļotāju vilnis Latvijas ekonomikā deva milzīgu pienesumu, jo aizbraucēji lielāko peļņas daļu sūtīja ģimenēm uz mājām. Tagad aizbrauc ar ģimenēm. Viņi ir zuduši mūsu valsts ekonomikai un, visticamāk, arī Latvijai.
Sociālā kampaņa ar klipiem aicina nepamest savu zemi un kopā cīnīties par labāku valsti. Es savējos necentos atrunāt. Esmu cīnījusies par labāku Latviju gan masu demonstrācijās, gan bijusi kopā ar barikāžu aizstāvjiem, gan steigusies uz redakciju augusta puča laikā. Un ko esmu ieguvusi 40 darba gados? Atziņu, ka saņemšu pensiju, ar kuru varbūt var iztikt, nevis dzīvot cilvēka cienīgas vecumdienas.
