Pat nezinu, kas mani viņā tik ļoti piesaistīja? Izstīdzējis augums, neizteiksmīgi sejas vaibsti, arī daži sabojāti zobi…
Pat nezinu, kas mani viņā tik ļoti piesaistīja? Izstīdzējis augums, neizteiksmīgi sejas vaibsti, arī daži sabojāti zobi… Tomēr viņam piemita īpatnēja harizma. Juris bija tā saucamā kompānijas dvēsele – vienmēr dzirkstošs, smaidīgs, šķelmīgs, zināja, kā paskatīties, piemiegt ar aci un izrādīt rūpi, lai meitene sajustos ļoti īpaša.
Tad, savos nepilnos 18 gados, vēl nemācēju to atšifrēt. Biju šausmīgi naiva un dumja, jo dzīve, šķiet, mani lutināja – vecākiem saskanīga laulība, pašai arī nekādu vilšanos attiecībās.
Kad Juris, būdams septiņus gadus vecāks, sāka man pievērst uzmanību, sūtīt romantiskas zīmītes un saplūkt pļavā ziedus, jutos aplaimota. Bija sajūta, ka beidzot tas ir pa īstam! Iedomājies, kāds pirmo reizi apgalvo, ka mīl, grib būt kopā, ka nevar bez manis… Kā naktstaurenis uz gaismu es ļāvos šim valdzinājumam!
Skaistā pasaka beidzās ļoti ātri. Nespēju pat acis pamirkšķināt, kad biju nokļuvusi briesmīgā emocionālā cietumā. Jurim nevajadzēja manu mīlestību un attiecības, bet naivu dumiķīti, kas nerunā pretī un vienmēr apjūsmo savu varoni. To varēja nodrošināt, negaidīti iesperot, iebelžot ar dūri (parasti tā, lai nepaliktu redzamu pēdu), nogrūžot uz ielas, kas citiem izskatījās, ka esmu paklupusi. Vainīgi, protams, bija citi – pirmām kārtām es, kas, viņaprāt, provocēja un izaicināja, Jura bērnības pieredze, jo tēvs bieži iekaustīja māmiņu, mani vecāki un tuvākie draugi, kas sāka manīt, ka kaut kas nav kārtībā, un mēģināja iejaukties. “Redz, kā visi nostājušies pret mums! Viņi grib mūs izšķirt, bet mēs taču esam radīti viens otram!” Šie teksti skanēja ļoti bieži, izraisot manī tādu kā žēlumu, sapratni, samierināšanos, jo galu galā pēc grautiņiem atkal taču bija tik labi! Nu kā jau – visa tā nolūgšanās un romantikas pārbagātība.
Manipulēšana, kontrole, briesmīga greizsirdība – viss bija mūsu attiecībās. Man saglabājusies viena tā laika bilde. Acis kā nopērtam sunim, tomēr veselu gadu nespēju šo murgu izbeigt, jo viņa rokās bija vēl kāds ierocis. Kad Juris juta, ka “slīdu ārā”, viņš solīja sev padarīt galu. Tie nebija tikai vārdi, bet rīcība – kaut kur sameklēts striķis un pat nazis, kas pazibēja arī pie mana kakla. Un tā regulāri. Tajos brīžos mana vislielākā rūpe bija nevis par Juri, bet – ko gan es teikšu viņa mammai?! Viņa taču visā vainos mani!
Pārtraukt šīs attiecības palīdzēja brīnums, un tagad jau daudzus gadus viss ir labi – man ir mīloša ģimene un bērni. Tomēr atmiņas par šausmu gadu šad tad uzplēn!
Laine, biroja darbiniece
