«Saka, ka ir jāpārvar daudz šķēršļu, lai iegūtu kāroto.»
Ir jau sen zināma patiesība, ka bez cīņas nav iespējams iegūt neko. Par jebko kaut kādā veidā ir jāmaksā, jāpapūlas vairāk un galu galā jāizcīna. Kaut vai tikai piepildot viselementārākās vēlmes, ir kaut kas jādara to realizēšanai. Rakstnieks Anšlavs Eglītis apgalvoja: „Dzīve ir cīņa. Spert soli nozīmē cīnīties. Elpot – cīnīties. Cīņā tevi trenc jūtas un dziņas, spiež apstākļi, mudina biedri, un cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa cīņa.”
Ir labi, ja cilvēks ir apveltīts ar neizsīkstošu enerģiju un cīņas sparu. Tomēr reizēm tas var arī traucēt… Traucēt saskatīt likteņa mājienus, jo ne vienmēr tas, ko gribam, ir mums piemērots. Saka, ka ir jāpārvar daudz šķēršļu, lai iegūtu kāroto. Bet, ja šie šķēršļi nekad nebeidzas? Varbūt tā ir zīme, ka nevajag turpināt to darīt. Patiesībā ir pat neiespējami izvērtēt, vai man tik daudz jācīnās, lai rezultātā iegūtu kāroto dzīves balvu, vai gluži pretēji – cīņa ir bezjēdzīga un, lai ko arī tu darītu, nekad nebūs veiksmīga atrisinājuma, jo tā vienkārši nav lemts.
Arī es esmu saskārusies ar situāciju, kad neizdodas iegūt to, ko vēlos. Nesen ļoti vēlējos doties uz koncertu, bet it viss liecināja par to, ka man nevajag turp doties – sajutos gan pati slikti, gan mašīna sāka niķoties. Rezultātā izrādījās, ka tieši tur man nevajadzēja būt, bet gan būt mājās un sagaidīt kādu telefona zvanu, kurā lūdza pēc palīdzības. Man bija jāpalīdz, jāglābj no nelaimes.
