Nežēlība. Kur tā rodas? Kur meklējams pirmcēlonis vēlmei otru apsmiet? Mazs bērns taču vēl nesaprot, kas ir labs un slikts, kas ir skaists un neglīts.
Nežēlība. Kur tā rodas? Kur meklējams pirmcēlonis vēlmei otru apsmiet? Mazs bērns taču vēl nesaprot, kas ir labs un slikts, kas ir skaists un neglīts. Nezina līdz brīdim, kamēr kāds pasaka. Sabiedrība? Vecāki? Skolasbiedri?
Vai nav tā, ka vecākiem būtu jāaudzina bērns, lai viņš otru pieņemtu tādu, kāds ir. Par sevi nevienam nekad nav jākaunas. Arī par to ne, ka viņš ir daudz citādāks, aug atškirīgos apstākļos, ir ar fiziskiem defektiem.
Padomju laikos bija trīs “sugas”, kas neiederējās “normālo” cilvēku sarakstā. Tie bija apalīši, rudmatainie un bērni ar brillēm. Domāju, ka nevienu vien asaru šie bērni kādreiz raudāja un mammai jautāja, kāpēc es esmu tāds. Un skaisti bija tad, ja tuvākais cilvēks pateica, ka esi visskaistākais, labākais un vajadzīgākais. Mīļš, lai kāds nebūtu. Ka problēmas ir tam, kam traucē tavas brilles, apaļums vai sarkanie mati.
Tagad ir līdzīgi. Skolās un bērnudārzos katru dienu gadās kāds pārpratums. Kāds nežēlīgi pateikts vārds, attieksme, kas spēj sāpināt līdz sirds dziļumiem. Jau bērnībā tiek veidots bara uzskats: “ja tu neesi kā mēs, tu neesi nekas”. Tikai viena lieta bērnībā netiek apzināta – dzīve nestāv uz vietas. Neglītais pīlēns var pārvērsties skaistā gulbī, nabadzīgs zēns kļūt par turīgu uzņēmēju, bagātnieku dēls par ubagu un skaistulis par neglītu cilvēku. Dzīve taču mēdz izspēlēt visdažādākos jokus, dažreiz gaužām sāpīgus un negaidītus.
Normālai sabiedrībai vajadzētu veselīgi uztvert to, ko pati ir radījusi. Un ne jau lepnībā un narcismā slēpjas cilvēciskas attiecības, bet gan apziņā, ka visi esam cilvēki – bagāti, nabagi, bāreņi, daudzbērnu ģimeņu bērni, akli un redzīgi. Visiem taču pietiek vietas zem saules. To arī bērniem vajadzētu iemācīt.
