Baltā sniegā iegrimu kā miegā
Un sajutu, kā glāsta kaķpēdiņas –
Rozā pēdiņas no saules nokāpušas,
Zemes dzīlēm izlīdušas.
Pastaigājas ziemas dienā baltā
Rozā kaķpēdiņas – neaizmigušas!
Krita pārsliņa, iekrita pēdā,
Iekrita sirdī, kusa kā pirtī.
Palika lāsīte…
Malās pārsliņa Dieva dzirnavās,
Mala manu un tavu mūžu,
Iekrita matos – sudrabā pārvērtās…
Laime pagāja garām mājām
Sudrabā ieautām kājām,
Iejuka cilvēku pūlī neieraugāma,
Sudrabu virsū kaisīdama.
Aiz loga snieg, un diena mieg,
Un domas rimti sapņos brien,
Tur ir tik silti un viegli.
Nemodini mani, kamēr vēl snieg,
Paliec pie manis, atkausē ledu jo liegi,
Jo dvēselē brien.
Šonakt sapņi pagalvī zied
Un nemiera putni logā dzied.
Nopūšas vecās sienas:
Ak, laimīgās dienas, tās vienmēr jaunas dzimst
Un neprāts viņās nenorimst.
Aiz loga jauna diena aust
Un piesniguši koki laukā sauc,
Bet saule pakāpusies smejas
Par nakti, kura kupenās vēl raud…
Es piebraucu ar baltu zirgu
Pie tavām mājām kupenās
Un atstāju tur savu sirdi, lai tu to satvertu un balti ziedētu.
Es aizbraucu no tavām mājām
Ar baltu zirgu kupenās
Un līdzi paņēmu es tavu balto ziedu,
Kuru biji plaucējis vēl mīlas kupenās…
