Sapnī pie manis atnāca balts zirgs. Viņš ganījās pie Alūksnes ezera, ēda zaļu zāli un smaržīgas puķes. Taču visvairāk zirgam patika sapņi. Tos zirgs ēda pavisam siltus. Ēda lielus un mazus sapņus. Ēda pilnīgi gatavus un tikko apbrūninātus. Pieēdies pilnu vēderu, baltais zirgs padzērās ezerā un apgūlās pie Līkā bērza. Bērzs žūžoja pasakas, bet arī tās zirgs apēda. Pamazām zirgs kļuva ābolains. Neviens īsti nezināja, no kā, visticamāk, ka no sapņiem. Iespējams, ka savu daļu deva dzidrais ezera ūdens un uzticīgā bērza draudzība. Taču kopš tā laika viņu sāka saukt par Baltābolu zirgu. Tas vēl nekas! Viņš mācēja dāvināt arī sapņus.
– Labdien! – es viņu sveicināju.
Zirgs paklanīja galvu un maigi iebubinājās:
– Esi sveicināta! Ja reiz esam tikušies, kas gan notiek ļoti reti, tad vēlies kaut ko!
Ilgi domāju, tad teicu:
– Lai es spētu saskatīt vairāk nekā līdz šim! Lai spētu arī vairāk sadzirdēt! Vairāk klausīties un mazāk runāt! Sapnītim, ko tu man dāvināji, augtu spārni, arī naktīs un apmākušās dienās! Vēl es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi, ilgi…
Zirgs to apsolīja. Nošalca bērzs, novirmoja ezers. Lieli un mazi sapņi pulcējās ap zirgu. Tur viņš ganās, balto asti vicinādams. Reizēm tajā šūpojas saules zaķēni. Zirgs ēd zaļu zāli un smaržīgas puķes. Bet visvairāk viņam garšo sapņi, kurus reizēm arī dāvina.
Arī šobrīd baltais Baltābolu zirgs kaut kur ganās klusumā. Aizej un paskaties – varbūt, ka izdosies satikt. Aizej jau rīt!
