Sākās viss ar to, ka tumšajās ziemas pēcpusdienās skolā dažiem mazpulcēniem reizēm pietrūka, kur pielikt rokas un prātu.
Sākās viss ar to, ka tumšajās ziemas pēcpusdienās skolā dažiem mazpulcēniem reizēm pietrūka, kur pielikt rokas un prātu. Jau bijām gatavojuši Adventes vainagus, dažādas sauso ziedu kompozīcijas. Citi aktīvi piedalījās deju mēģinājumos un sportoja. Un tad radās izdevība izlasīt Gaujienas skolas avīzi. Mums arī gribējās pamēģināt.
Pirmā bija sienas avīze, tad vēl viena. Ar pirmo A3 formāta avīzi bija visgrūtāk. Neizdevās datorsalikums. “Tas mums laikam nebūs pa spēkam,” tā nospriedām. Bet skolā tobrīd citas avīzes nebija. Sasparojāmies vēlreiz. Rīkojām konkursu par avīzes nosaukumu. Izvēlējāmies nosaukumu “Skolas dzīves ainiņas”, jo gribējām rakstīt kaut ko nenopietnu par skolas ikdienu.
Tagad reizi mēnesī “Skolas Dzīves ainiņas” nonāk pie lasītājiem. Mēs cenšamies rakstīt vairāk ar humoru par mums pašiem un mūsu problēmām. Šķiet, ka mums tīri labi sanāk, bet rodas problēmas, jo darbojamies kā autoru kolektīvs. Kādreiz domas nesakrīt, un šķīrējtiesnesis tad ir mazpulka vadītāja. Viņa ir arī mūsu iedvesmotāja un recenzente.
Vai kāds no mums kļūs par lielas avīzes veidotāju? Grūti pateikt. Mēs tikai mācāmies un gribam turpināt!
Liepnas vidusskolas mazpulka avīzes “Skolas dzīves ainiņas” autoru kolektīva vārdā Laura Kļaviņa
