Šonedēļ braucu ar autobusu “Jaunlaicene – Māriņkalns – Alūksne” ap pulksten 16.00. Autobusā bija arī bērni, kuri noguruši brauca no skolas un jau snauduļoja. Ārā jau valdīja krēsla. Es nokļuvu savā bērnībā, un atmosfēra bija ļoti jauka.
Tuvojoties Vengersku pieturai, šoferis samazināja ātrumu, pieliecās un pajautāja, vai kādam nevajag izkāpt pieturā. Bērni teica, ka nevajag. Vēlāk kāda meitenīte jautāja, vai viņu var izlaist tuvāk pie mājām Vengerskos. Šoferītis izlaida. Es gribu šim šoferim pateikt lielu paldies, jo viņš gluži kā tēvs rūpējās par saviem bērniem, lai katrs droši nokļūtu savās mājās, pēc iespējas tuvāk tām. Man bija liels prieks arī par bērniem, kuri, visticamāk, mācās Ziemeru pamatskolā. Viņi vienmēr sasveicinās ar šoferi, pasaka paldies. Redziet, arī lauku skolās bērni ir ļoti sirsnīgi un mīloši. Bērni autobusā bija klusi, viņi uzvedās pieklājīgi, un tas bija tiešām patīkami. Nezinu šā šofera vārdu, ne arī uzvārdu, bet gribēju viņam pateikt lielu paldies! Vecāki var būt droši, ka par viņu bērniem parūpēsies. Tas it kā ir maziņš sīkumiņš, taču katrā mazā sīkumiņā ir arī brīnums!
