Sīrija – tā ir zeme, kas katram cilvēkam ir kā otra dzimtene uz zemeslodes, ne velti to sauc par civilizācijas šūpuli: daudzi cilvēces kultūras sasniegumi vēlāk izplatījušies pa pasuli ar sīriešu pamatu.
Damaska bijusi kristiešu centrs
Ar sajūsmu klausāmies gida Zaharija stāstījumu par Damasku, kurai ir vairāk nekā 5000 gadu sena vēsture. Bībelē tā esot pieminēta 15 reizes, jo tā ir bijusi kristiešu centrs, par ko liecina pilsētas austrumu daļa, kuru apmeklējam. Vecpilsēta ir apjozta ar sienām, torņiem, jo iebrucēju uzmācies milzum daudz. Ieeja pilsētā bija caur astoņiem vārtiem. Seko Nacionālā muzeja apskate ar detalizētu stāstījumu, kristiešu kvartāls ar Svētā Ananija dievnamu un Sv. Pāvila logu jeb interesanto un nekur agrāk nedzirdēto versiju par Pāvila dzīvi. Tad vesels piedzīvojums ir Omejadu mošejas apmeklējums. Tā ir 7.gadsimtā celta mošeja, kas kļuvusi par Damaskas simbolu un kalpojusi par paraugu daudzām musulmaņu reliģiskajām celtnēm pasaulē. Mūs, sievietes, uzaicina nelielā telpā, kur jāpaņem un jāuzvelk uz savām drēbēm tāds kā halāts ar kapuci (tumši zaļā krāsā), jānoauj apavi, var tos ielikt celofāna maisiņā un tad kopā ar gidu un mūsu grupas vīriešiem dodamies lielajā mošejā, kur lūgšanā var sapulcēties 15 000 lūdzēju. Gids mūs visur izvadā un tad liek apsēsties pie celtnes ar kupolu galvenajā zālē. Šeit atrodoties Jāņa Kristītāja galva. Klusu noklausāmies Bībeles versiju, kā tiek nocirsta galva Jānim Kristītājam. Protams, pašu galvu neredz, bet aizrestotā telpā ir sarkofāgs.
Izejot no mošejas, atdodam halātus, apaujam kājas un sekojam gidam, jo vēl jāapskata daudz interesantu objektu: Azem pils – celta 18.gs. kā Damaskas mēra Assad Pasha al Azem rezidence, grandiozais austrumu tirgus, kurā bailes nomaldīties, tādēļ ejam zosu gājienā cits aiz cita. Labi, ka sīrieši nav tik uzbāzīgi kā ēģiptieši un nepiedāvā savas preces, uzbrūkot tūristiem, jo ir diezgan lepni savā būtībā. Apskatām viduslaiku dervišu apmešanās vietu Suleimaniju, Salah ad – Dina mauzoleju un Bībelē pieminēto taisno ielu. Šoreiz par Damasku pietiek.
Sīriju ieskauj Libāna
Pēc programmas pa vidu ceļojumam pa Sīriju iekļauta Libāna, jo tā ieskauj šo valsti. Krievu valodā runājošais Libānas gids Aleksijs vispirms mūs ved uz romiešu galvenā dieva Jupitera kulta vietu Baalbeku (dieva Baala vietu) – visgrandiozāko tempļu kompleksu, kādu Senā Romas impērija jebkad uzcēlusi. Jupitera monuments, Bekas ielejas reliģiskais centrs. Mūs tiešām pārsteidz lielākie un krāšņākie romiešu perioda arhitektūras pieminekļi. Pēc tam, kad esam gana izkāpelējuši un apbrīnojuši, kā to cilvēki varējuši uzstutēt, dodamies uz jauno muzeja ēku, kur uzzinām, kā šīs varenās kolonas, tempļi celti, apstrādāti, izrotāti.
Apmeklējot Libānu, tūristiem obligāti rāda Džeita Grotto alas – pazemes valstību ar pazemes kanjonu, upi un stalaktītu galerijām. Ar funikulieri uzbraucam kalnos, ilgi ejam pa speciāli ierīkotajām taciņām, apskatot izgaismotos stalaktītus un stalagmītus. Tad dodamies lejā pie pazemes ezeriņa, laiviņās peldot, atkal jūsmojam par vienu no planētas grandiozākajām alu sistēmas dabas pasakām.
Nākamā diena veltīta Beirutas apskatei, kur vērojam romiešu, bizantiešu, Membeku, Otomanu periodu arhitektūru, kas mijas ar ekstravagantiem 21.gadsimta projektiem un pludmali. Beirutā savulaik krāšņās celtnes tagad “rotā” lādiņu šķembas, atainojot postošo karu rūgto pusi. Bieži redzam Libānas ģerboni un karogu ar Libānas ciedru. Pats koks ir nežēlīgi izcirsts un parādīt to dabā tūristus ved uz speciālu vietu, kur tas vēl aug. Ļoti skaists koks. Tā augstums sasniedz 25 – 40 metrus, skujas ciedram ir apmēram 35 milimetri.
Vēl ilgi braucam gar Vidusjūras piekrasti: Beiruta, Biblosa, Tripole, tad klāt atkal robeža ar Sīriju.
Bruņinieku pils un klejo citadele
Gids Zahārijs sāk savu stāstījumu par leģendāro “Crak de Chevaliers” – bruņinieku pili. Arābijas Lorenss savulaik teicis, ka nav uzbūvēts varenāks cietoksnis par šo krustnešu pili, kas slejas vulkāna krātera galā. Pat izcilais arābu karavadonis Saladins nav spējis to ieņemt. Piebraucam pie “Bruņinieku pils”, ilgi klausāmies garo, aizraujošo stāstu par to, kā tā celta no 1111. – 1134.gadam, ka divus gadsimtus tā kalpojusi kā hospitaliešu ordeņa sēdvieta (centrs) un glabā cietsirdīgu karu noslēpumus starp arābiem un francūžiem. Beidzot 1271.gadā šo cietoksni – pili ieguva sultāns Zahirs Beibarsi, kurš šo grandiozo celtni ne tikai restaurēja, bet arī paplašināja.
Alepo citadele ir iepaidīgākais arābu militārās arhitektūras sasniegums Tuvajos Austrumos. Alepo ir otrā lielākā pilsēta Sīrijā pēc Damaskas. Arī tagad tā ir viena no senākajām un skaistākajām apdzīvotajām vietām pasaulē.
