Laikā, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji vēra Ziemassvētku dāvanu maisus, daļa ķērās arī pie čekas maisu atvēršanas, jo tieši aizvadītā gada decembrī speciālā interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” pēc ilgām diskusijām un galīgā Saeimas lēmuma pieņemšanas tika publiskots bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu saraksts jeb kartotēka (čekas maisi), kas aptver dokumentus no 1946. līdz 1991. gadam.
Interese par tiem nesarūk, arī janvārī ik dienas vietnē ieskatās vairāki tūkstoši lietotāju, un ne tikai no Latvijas. Te jāpiebilst, ka “kgb.arhivi.lv” ir jāreģistrējas, un tas ir izdarāms viegli, līdzīgi, kā veidojot savu kontu sociālajos tīklos. Vietnē ir publicēta VDK darbinieku tālruņu grāmata, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras alfabētiskā un VDK aģentūras statistiskā kartotēka, kā arī Latvijas Nacionālā Latvijas Valsts arhīva fonda PA-101 “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja” apraksti.
Alūksnes rajona struktūrā – 52 aģentu vārdi
Jāvērš uzmanība, ka dokumenti publicēti oriģinālajā kārtībā, lielākā daļa no tiem ir krievu valodā un rokrakstā. VDK štata darbinieki, no kuriem daži pēc valsts neatkarības atjaunošanas turpināja darbu Drošības policijā, iedzīvotājiem ir vairāk vai mazāk zināmi, bet slepeno aģentu vārdi izraisa interesi. Vietnē publicētajā VDK statistiskajā kartotēkā atrodami aģenti, rezidenti, satikšanās dzīvokļu turētāji, kā arī vervēšanas kandidāti. VDK Alūksnes rajona reģionālajā struktūrā saskaitīju 52 aģentu kartītes, tajā ir arī viens rezidents un trīs satikšanās dzīvokļu turētāji. Aģentu vidū lasāmi milicijas darbinieku, skolotāju, sporta un kultūras darbinieku vārdi, tur ir VEF darbinieki, toreizējos kolhozos un celtniecības organizācijās strādājošie speciālisti, meistari, brigadieri, inženieri, šoferi, mežniecību darbinieki un citi.
Atklātībā nonākušais čekas maisu saturs kopumā radījis lielu ažiotāžu, taču, pārrunājot šo aktualitāti ar dažāda vecuma vietējiem cilvēkiem, jāsecina, ka septiņdesmitajos gados dzimušie ir tā robeža, pēc kuras auditorijas interese par čekas maisiem sarūk proporcionāli viņu vecumam. Proti, jo jaunāks cilvēks, jo čekas maisi viņu mazāk interesē. Uzrunātie kartotēkā atrastie aģenti uz aicinājumu nākt klajā ar savu stāstu reaģēja dažādi, tostarp ar nelokāmu “nē”, bet ne naidīgi. Viens otrs, kas atzina, ka publikācija viņam pašam bijis atklājums, teica, ka tagad ir “jāritina atmiņu kamols”, mēģinot pašam tikt skaidrībā, kā viņa vārds šajā kartotēkā nokļuvis. Paldies tiem, kuri bija atsaucīgi.
Ģimenei šis laiks ir ļoti smags
Agris Naglis, alūksnietis, bijušais milicijas un policijas darbinieks, VDK pilnvarotā Alūksnes rajonā dēls.
A. Naglis, jautāts par saikni ar drošības komiteju, atzīst, ka šis laiks viņa ģimenei ir ļoti smags, ko gribētos vienkārši “pārlaist pāri” klusējot. Viņa tēvs Zenons Naglis bija drošības komitejas Alūksnes nodaļas pilnvarotais – šo faktu atceras daudzi vecākās paaudzes alūksnieši. Savukārt A. Naglis ilgus gadus strādājis gan milicijā, gan policijā.
“Lai sargātu savu ģimeni no ažiotāžas, nevēlos “izplūst” plašos komentāros,” tā A. Naglis. Viņš atzīst, ka ir atklātībā nākušajā informācijā ieskatījies, seko līdzi, ko par to runā un raksta plašsaziņas līdzekļi, bet īpaši neiedziļinās. “Tas bija tāds laiks. To nevar noliegt, bet tagad visi ir nevainīgi, kas tā noteikti visos gadījumos nav,” tā A. Naglis.
Aizmirst grūti, bet naidu netur
Dzidra Mazika, represētā.
“To vajadzēja izdarīt jau sen,” jautāta par čekas maisu publicēšanu un tam piemērotāko laiku, lakoniski teica Alūksnes un Apes novadu politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika. “Ja jau reiz tā bija, tad ko tur vairs slēpt.” Dzidras kundze labprāt pauda savu viedokli par čekas kartotēkas radīto rezonansi, jo nekur citviet plašsaziņas līdzekļos viņa nav ieraudzījusi pašu galveno – kā pašlaik jūtas cilvēki, kas cietuši no padomju represīvā režīma. “Mēs dzirdam vien to, kā pašlaik jūtas un ko domā čekas savervētie aģenti, jūtam viņiem līdzi vai dusmojamies, bet kur tad paliek šīs darbības upuri…? Ja mēs esam pārdzīvojuši mums piespriestās represijas, tad arī šie cilvēki to pārdzīvos,” spriež Dz. Mazika. Jautāta, vai represiju laikā piedzīvotais ir pārsāpēts, un vai tas vispār var pārsāpēt, Dz. Mazika atzīst, ka uz dzīvi raugās optimistiski, un tāpat arī viņas biedri. “No vēstures mēs aizbēgt nevaram un aizmirst pāridarījumus ir grūti, bet vismaz par sevi varu teikt, ka neturu naidu ne uz vienu,” tā Dz. Mazika.
Dzidras kundze nav ieskatījusies VDK arhīvos, un tos, kas arhīvus lasa, aicina informāciju uztvert saprātīgi. “Vai tāpēc es tagad necienīšu profesoru Georgu Andrejevu, akadēmiķi Jāni Stradiņu vai rakstnieku Jāni Rokpelni, ka viņi atzinušies sadarbībā ar čeku? Es saprotu viņu motivāciju,” vērtē Dz. Mazika. Jautāta, cik daudz zina par cilvēkiem, kas bija saistīti ar viņas ģimenes izsūtīšanu, Dzidras kundze vietējos cilvēkus nemin. “Lasot sava tēva notiesāšanas un izsūtīšanas lietu, sapratu, ka tur minētajiem lieciniekiem ir sveši uzvārdi, tādi mūsu apkārtnē nedzīvoja. No tā var secināt – ja cilvēku gribēja notiesāt, tas tika izdarīts ar jebkādiem līdzekļiem,” stāsta Dz. Mazika.
Viņa aicina visus, kas ir čekas maisos un to zina, godīgi atzīties. “Esmu par atklātību, jo tikai tā var atgriezt vēsturisko taisnību un šķīstīties no pagātnes,” tā Dz. Mazika. Arī “Alūksnes un Malienas Ziņas” pievienojas vēlējumam un ir gatavas šos stāstus uzklausīt.
Svarīgi, lai tas nešķeļ
sabiedrību
Iveta Mikijanska, vēstures skolotāja.
Jautāta, ko par šiem vēstures faktiem, kas tagad nākuši klajā, vēstures skolotāja stāsta saviem skolēniem, I. Mikijanska uzsver, ka tā nav tēma, par kuru runāt viegli, un, starp citu, tai ir nopietni jāsagatavojas. “Man šī informācija ir jāpārdomā un jāsaliek pa plauktiņiem, un tikai tad es varu dalīties ar skolēniem. Pašlaik sekoju šai tēmai medijos, lasu viedokļus, atzīšanās stāstus un tamlīdzīgi. Viss vēl ir procesā, un skolotājs nevar steigties ar nepārdomātu tēmas izklāstu,” tā I. Mikijanska.
Viņa norāda, ka čekas maisu atvēršana bija sabiedrības pieprasījums, tādēļ tam bija jānotiek, un acīmredzot tas būs solis uz priekšu okupācijas seku izpētē. Vēsturniece vienīgi pieļauj, ka pirms tam vajadzēja izskaidrojošo kampaņu, kas tad īsti ir VDK, lai sabiedrība šai čekas maisu publiskošanai būtu gatava. “Skaidrs arī tas, ka tur atrastā informācija ir ļoti nepilnīga. Pašlaik atklātībā ir nonākušas tikai kartītes, un tas, ko tur var izlasīt, nav daudz. Mani kā vēsturnieci vairāk interesētu reāls darbības atspoguļojums, cik tā ir vai nav nesusi kaitējumu, vai tieši otrādi – kāds aģents tieši darbojies pretēji čekas cerētajam. Varbūt pavasarī solītajā publiskā arhīva papildinājumā mēs uzzināsim kaut ko vairāk, un okupācijas seku vērtētājiem būs pla-šāks darba lauks,” spriež I. Mikijanska.
Viņa norāda, ka maisu publiskošanas sekas svarīgi vērtēt arī no padomju režīmā represēto cilvēku viedokļa. “Domāju, ka daudzi no viņiem ir piedevuši to, kas viņiem nodarīts. Negribētos, lai publiskotā informācija radītu šķelšanos, jo mēs jau tāpat esam pietiekami sašķelta sabiedrība. Gribētos, lai šī informācija būtu nevis sadzīviski, bet zinātniski vērtīga,” tā I. Mikijanska.
* * *
Nākotnē plānots publicēt kartītēs atrodamo personu intervijas vai pašrocīgi rakstītus stāstus, savukārt jau pavasarī solīts publicēt nākamos dokumentus par, piemēram, bijušās VDK sadarbību ar komunistisko partiju un citu, vēstī LETA. Vērsim vai nevērsim šīs vēstures lappuses, tas katra paša ziņā, taču cerēsim uz sabiedrības veselīgu un saprātīgu reakciju, kā arī uz atklātās dokumentācijas lietderību okupācijas seku izpētē un analīzē.
Nezina, kurā brīdī kļuvis par aģentu
Aivars Millers (aģenta segvārds “Spalva”), alūksnietis, padomju milicijas darbinieks un Alūksnes Tautas teātra dalībnieks, nav zinājis, ka viņa vārds ir čekas maisos.
Aivaram Milleram, kurš kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem dzīvo un strādā Alūksnē, par to, ka viņš ir “čekas maisos” pavēstījusi teātra kolēģe, taču līdz intervijai viņš pats par to nebija pārliecinājies un vietni izpētījis. “Tas man bija pārsteigums,” atzīst A. Millers. Tagad, “tinot atpakaļ” pagātnes notikumus, viņš atzīst, ka atminējies pāris aizdomīgus gadījumus. Tie gan cieši saistīti ar viņa darbu toreizējā Alūksnes rajona milicijas nodaļā.
“1968. gadā mani iesauca padomju armijas jūras kara flotē un nosūtīja uz Nikolajevas sakarnieku skolu, kur es darbojos ar šifrēšanas mašīnām. Pēc pārcelšanās uz Alūksni es strādāju par sakaru meistaru Madonas sakaru ekspluatācijas mezgla Alūksnes iecirknī un apkalpoju teletaipu. Teletaipa aparātiem tika izmantots ruļļu papīrs, tie bija Vācijas ražojums, bet papīru šiem aparātiem ražoja Krievijā. Krievijas papīra rullis aparātam īsti nederēja, un allaž ar zāģīti divi milimetri bija jānozāģē nost. Kārtējo reizi zāģēju un nolamājos: “Vella krievi! Pat papīru nemāk uztaisīt!” Pagāja kādas divas dienas un mani izsauca uz vietējo VDK nodaļu pie pilnvarotā Zenona Nagļa. “Ko tu tur par krieviem runāji…?” Izstāstīju, kā bija, saprotot, ka kāds no kolēģiem ir mani “nostučījis”. Mani noaudzināja par mutes palaišanu, un varēju iet,” savu pirmo tikšanos ar čeku atminas A. Millers. Otrā tikšanās jau notikusi laikā, kad Aivars strādājis milicijā un komandēts salabot sakaru aparātu VDK pilnvarotā kabinetā.
“Tagad, atskatoties pagātnē, saprotu, ka savervēšana par aģentu bija diezgan neizbēgama, strādājot “vienās trepēs” ar valsts drošības komiteju un dzīvojot vienā mājā ar komitejas pilnvaroto. Piemēram, notika aizturēšana, viss pēc reglamenta, bet mani pēc tam vēl pasauca uz drošības komitejas nodaļu un prasīja, ko aizturētais teica… Otrs gadījums bija astoņdesmitajos gados, kad jau brīvajā laikā darbojos Tautas teātrī. Režisors Uldis Sedlenieks bija ciemojies pie radiem Amerikā un atvedis videokameru, kas tolaik Alūksnē vēl bija retums. Es aparatūru apguvu un ar to darbojos. Kādu dienu mani izsauc uz VDK kabinetu un jautā – režisors bija ārzemēs, ko viņš atveda? Es daudz nedomādams – jo nav jau nekāds noslēpums – pastāstīju par videokameru. Ar to arī pietiekot, viss skaidrs, lai parakstoties, un varot iet. Vairāk man ar VDK darbiniekiem nav bijusi nekāda darīšana, ja neskaita kopīgas medības ar Zenonu Antonoviču. Pieļauju, ka no šī gadījuma ieguvu arī segvārdu “Spalva”. Neesmu ne par vienu ziņojis, iepriekšminētie gadījumi ir notikuši milicijas darba procesā. Ja priekšnieks prasa, man viņam ir jāatbild,” domā A. Millers. Alūksnietis uzskata, ka tas ir neatņemams fakts viņa biogrāfijā, par kuru viņš neuztraucas un par noslēpumu neuzskata. Jautāts, vai atklātībā nonākusī informācija kaut ko mainīs viņa dzīvē, A. Millers ir lakonisks: “Absolūti neko – kāds es esmu, tāds es esmu. Varu pateikt vienīgi to, ka daudzos jautājumos tagadējā valdība man ir daudz pāri darījusi, un, ja man šodien valsts vārdā būs jāņem rokā ierocis, es vēl domāšu,” tā A. Millers.
Kad šis materiāls jau bija gatavs publicēšanai, A. Millers sazinājās ar autori un pastāstīja, ka ir savu kartīti beidzot apskatījies un atzinis to par falsifikāciju. “Neatbilst nedz tur minētie datumi, nedz paraksti, nedz rokraksti. Tas būtu pētniecības vērts,” tā A. Millers.
Čekists ar stāžu
Jānis Līcis (segvārds “Selga”), alsviķietis, kādreizējais kultūras darbinieks, muzejnieks, nekad nav slēpis savu saistību ar čeku.
Jānis Līcis ir zinājis par savu aģenta statusu un to arī nekad neesot slēpis, jo, kā viņš pats saka – “būtu brīnums, ja es nebūtu maisos”. J. Līcis joko, ka ir “čekists” ar stāžu – no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz pat Atmodas laikam. Vēsturnieks bija ilggadējs Alūksnes muzeja vadītājs un darbinieks, vienmēr ciešā kontaktā ar kultūras nozares ļaudīm, kas čekai bija īpašā uzmanības lokā. “Mēdzu jokot, ka esmu īstais čekists, jo man nav piešķirts Trīszvaigžņu ordenis, kā tiem citiem,” tā J. Līcis. Pats viņš KGB vietni vēl nav apskatījis, pieļaujot, ka gan jau kāds to izdarīs viņa vietā.
“Atminos kādu veču sarunu pie glāzītes. Biju padzirdējis, ka Kalncempjos viens kungs klaigā, ka viņš ir šāvis žīdus, un sarunas gaitā kompānijas biedriem stāstu: izrādās, vēl viens dzīvs žīdu šāvējs pa rajonu klīst. Pēc kāda laika mani uzaicināja toreizējā VDK pilnvarotā Alūksnes rajonā Zenona Nagļa vietnieks Groznovs un jautāja, kas tas par stāstu par žīdu šaušanu. Sapratu, ka kāds no kompānijas mūsu sarunu bija īstajām ausīm atstāstījis. Izklāstīju, ko zināju, bet tās, kā vēlāk izrādījies, bijušas vien tukšas pļāpas. Ar to arī sākās,” atklāti stāsta J. Līcis. Jautāts, kāda bija viņa turpmākā saikne ar VDK, J. Līcis atklāj, ka retumis aicināts tikties, apjautājoties, vai viņš nav dzirdējis kādus pretvalstiskus jociņus vai tamlīdzīgi. “Randiņi” parasti notikuši vietējo VDK darbinieku “kozlītī”.
“Nav jau tā, ka es neko nedzirdēju, un kā vēl, bet nav jau viss jāstāsta. Savulaik pie mums brauca rakstnieks Voldemārs Branks, kas vienmēr dziedāja vecās strēlnieku dziesmas, bija radošas tikšanās pie mākslinieka Jāņa Selgas, un kur nu vēl visas muzeja darīšanas un citas tikšanās. “Vai tad tiešām tur neko tādu nerunājāt, man allaž pārjautāja,” stāsta J. Līcis.
Viņš atceras, ka astoņdesmitajos gados VDK bijis svarīgi dabūt rokā vietējo disidentu un grupas “Helsinki 86” dalībnieku Alfrēdu Zariņu. “Es viņu nepazinu, neko par šo cilvēku nezināju, tādēļ viņi man atmeta ar roku, meklējot citas iespējas kā Zariņam piekļūt.
J. Līcis gan arī pats piedzīvojis divas reālas izsekošanas. “Kad 1983. gadā Rīgā piedalījāmies kārtējos muzeju darbinieku kursos, šajā laikā notika arī dzejnieka novadnieka Ojāra Vācieša izvadīšana, un mums speciāli tika pagarinātas nodarbības, lai mēs uz izvadīšanu nepagūtu. Pirms tam manā kopmītņu istabiņā parādījās kaimiņš, it kā students no Ukrainas, kurš vakarā uzaicināja iedzert un sarunas gaitā sāka interesēties, kas latviešiem tas Vācietis tāds ir. Man bija skaidrs, ka ir iesūtīts aģents mani izprašņāt par iespējamo dalību dzejnieka bērēs,” stāsta J. Līcis. “Otrs gadījums bija, kad ar jaunu, tikko uzšūtu puskažociņu kopā ar muzeja kolēģiem devos uz Rīgu pēc Leo Kokles darbiem. Gleznu bija daudz, tādēļ braucām ar muzeja autobusiņu. Nakšņoju pie tantes un pēc pavēlāka bufetes apciemojuma, ar manu smalko dāvināto dokumentu mapīti un vīna pudeli atgriežoties naktsmītnē, pamanīju “asti”. Tā parādījās arī nākamajā dienā, kad ar piekrautu busiņu devāmies mājās. Krava, smalkāks kažociņš, lauzīta krievu valoda – sapratu, ka bijām kļuvuši aizdomīgi. Vēlāk, iespējams, “aste” likās mierā, noskaidrojot, ka esmu aģents. Bet tās ir tikai manas domas, nekādu protekciju no čekas nekad neesmu izjutis.”
Vēsturnieks tomēr uzskata, ka okupācijas seku izzināšana notiek no nepareizā gala. “Ir jāsāk ar to, ar ko viņi tagad nobeigs. Ar partijas centrālkomiteju, VDK pamatorganizāciju, un jābeidz ar mazajiem pakalpiņiem, cik nu viņu tur bija. Arī tas ir jautājums – cik? Bija 50 000, bet kartītes ir tikai četriem tūkstošiem. Tie jau ir tādi anekdošu stāstītāji. Ja var noskaidrot tos īstos darboņus, kas piedalījās izsūtīšanas procesā, izdarot asinsgrēku pret Latviju, tad tos lai ņem un publicē, vai nu viņi ir miruši vai nē. Bet, ja no šīs informācijas ir palikušas tikai sēnalas, tas nav nopietni,” domā J. Līcis. Viņš norāda, ka katrai varai – vai tā ir mūsu dienās vai toreiz, ir jāsargā iekšējā valsts drošība, un tā tas tika darīts. “Ķēra disidentus gan toreiz, gan arī droši vien tagad,” domā vēsturnieks.
Jautāts, ko tagad ar visu šo atklāto informāciju darīt, J. Līcis pajoko, ka šie papīri der tikai iekuriem: “Tas norims. Kaimiņi cits ar citu kā runājuši, tā runās.”
