It kā paši labi zinām, ka sīkumus nevajag ņemt galvā. Atceramies, mēģinām to ielāgot, taču emocijas nereti mēdz būs daudz spēcīgākas par cilvēka prāta spējām.
It kā paši labi zinām, ka sīkumus nevajag ņemt galvā. Atceramies, mēģinām to ielāgot, taču emocijas nereti mēdz būs daudz spēcīgākas par cilvēka prāta spējām. Un ne jau vienmēr var un vajag palikt vienaldzīgam pret pieļautajām nelielajām kļūdām vai neizdarībām. Daudz ļaunāk ir tad, ja tevi apzināti vai neapzināti sāpina citi cilvēki. Tad pēkšņas, negatīvas emocijas uzvirmo daudz spēcīgāk. Tikko aizvadītās Lieldienas mūs necerēti pārsteidza ar nepatīkamu pārsteigumu – aukstumu, sniegu un puteni, kādu nebijām pieredzējuši pat ziemā. Nieki, bet tomēr garastāvokli nedaudz sabojāja dabas izspēlētais joks. Kādai sievietei nācies pārdzīvot it kā nenozīmīgu, bet tanī pašā laikā nepatīkamu atgadījumu, par ko viņa pastāstīja redakcijai. Ggaidītā pārsteiguma vietā viņa svētkos saņēmusi nepatīkamu vilšanos. Žurnāls “Santa” savām uzcītīgajām lasītājām, kas to abonē uz gadu, vēlējās pasniegt nelielu sievišķīgu dāvanu Lieldienās, to nosūtot pa pastu. Atverot pasta kastīti, nelaimīgā sieviete tajā atradusi tikai tukšu aploksni no žurnāla redakcijas. Noplēstā aploksnes daļa bijusi iemesta kaimiņu pastkastītē. Iespējams, ka svešās vēstules tīkotāju steigā kāds bija iztraucējis…
Jā, vēstules saturs nezināmā ceļā bija pazudis. Mantkārīgais cilvēks acīmredzot paslepus bija gaidījis atnākam pastnieku un labi zinājis, kam jābūt aploksnē. Diezin vai tā nejauši garnadzim trāpījusies pa rokai. Varbūt šādu sūtījumu jau bija saņēmis kāds viņa paziņa vai arī pats, un ar to bija par maz. Ja vēl zagle (jādomā, ka tā bijusi sieviete!) būtu paņēmusi arī aploksni, tad tā arī nekad neizpelnītos citu nopēlumu. Diemžēl gan tikai neklātienē, nevis aci pret aci. Žēl, protams, ka īstajai vēstules īpašniecei nācies pārdzīvot nepatīkamus mirkļus un reizē arī pārliecināties, ka pasaulē netrūkst negodīgu un mantkārīgu cilvēku.
