Nejaušība palīdzēja atklāt pagaidām vienīgo zināmo purva pūces ligzdošanas vietu Alūksnes rajona pļavā netālu no Virešiem.
Nejaušība palīdzēja atklāt pagaidām vienīgo zināmo purva pūces ligzdošanas vietu Alūksnes rajona pļavā netālu no Virešiem. Tā ir arī vienīgā droši zināmā vieta Latvijā pēdējā pusgadsimta laikā. Pirms gada žurnālā “Putni dabā” bija rakstīts par purva pūces ligzdošanu Madonas rajonā. Eksperti uzskata, ka šajā gadījumā ligzdošana netika pierādīta, jo neatrada purva pūces cāli.
“Vidagas mežos skaitīju putnus jaunajam, ko šobrīd veido, atlantam un vakarā braucu mājās. Kad ieraudzīju lidojam čūskērgli, apstājos, jo tas ir rets putns. Ērglis aizlidoja, bet pār lauku ieraudzīju lijas. No attāluma nevarēja noteikt, kādas sugas lijas tās ir, tāpēc sekoju. Negaidot man uzlidoja purva pūces, kas bija acīmredzami uztrauktas un riņķoja zemu virs galvas. Tāpēc radās aizdomas, ka putni tur ligzdo,” stāsta ornitologs Jānis Cīmiņš.
Viņš pieaicināja papildspēkus, un pēc divām dienām šajā vietā atgriezās ar ornitologiem Agri Celmiņu, Gunti Graubicu un Valdi Rozi. Četratā viņi veica novērojumus. Pulksten 20.00 labi varēja redzēt, kā pāri laukam lidoja niedru lija. Nebija ilgi jāgaida, kad purva pūces tēviņš tai uzbruka. “Tas liecināja, ka pūces ir tepat un sargā savu teritoriju. Parādījās arī mātīte un sāka medīt. Pret rietošās saules sārtajām debesīm labi varēja izsekot pūcēm. Kamēr mātīte medīja, tēviņš uzturējās postenī liela krūma malā. Pūce ar desmit minūtēs nomedītu peli nolaidās uz staba, pārtvēra to no kājām knābī un bez liekas riņķošanas aiznesa to kādā vietā pļavā, kur acīmredzot atradās mazulis,” komentē J.Cīmiņš. Tā tomēr izrādījās vienīgā reize, kad mātīte devās uz šo vietu. Iespējams, vainīga bija lapsa, ko pūces uzmanīja un nemēģināja tuvoties putnēniem, lai neparādītu viņu atrašanās vietu. Lapsa “izcēla” laukirbi, atrada tās ligzdu un izpostīja to.
Mazuļi atstāj ligzdu, nemācēdami lidot
G.Graubics visu mūžu ir pētījis pūces. Viņš ir gredzenojis šos putnus, kad tos noķer, lidojot pāri Latvijai. Bet te ligzdojošu purva pūci viņš nav manījis tāpat kā tās ligzdu uz zemes. Tā ir vienīgā pūce, kas ligzdo uz zemes, un tur šis veidojums, protams, nav tik stabils kā dobumi vai ligzdas kokos. “Plēsīgajiem putniem ir raksturīgi, ka tie sāk perēt uzreiz, kad izdēta viena ola. Tāpēc putnēni neizšķiļas visi reizē. Ja gadītos atrast ligzdu, tad pēdējais mazulis būtu vēl bez spalvām, bet lielākais jau izrādītu agresivitāti,” akcentē J.Cīmiņš. Ja nezinātājs iedomātos “glābt” it kā no ligzdas izkritušu pūcēnu, tad ir jārēķinās, ka viņa vecāki ir turpat tuvumā. Tāpēc labāk manīties prom, jo mātīte var uzbrukt, izraugoties par mērķi cilvēka neaizsargātāko vietu – galvu.
Vidagā purva pūcēm acīmredzot ir trīs mazuļi, jo mātīte peles lika trīs vietās. Taču to skaits var būt līdz astoņiem putnēniem. Der ielāgot, ka tie atstāj ligzdu, kad vēl neprot lidot. Tāpēc arī par putnēna atrašanu var pateikties nejaušībai.
“Pulksten 5.00 no rīta gājām virzienā, kur mātīte devās ar pirmo peli. Apmēram 20 minūtes meklējumi bija nesekmīgi. Kad cerības bija gandrīz zudušas, zālē atradu purva pūces mazuli. Tā ligzdošana bija pierādīta. Turklāt tā ir vienreizēja iespēja – redzēt tik retu putnu, ” priecājas J.Cīmiņš.
Ja pulksten 21.00 vakarā ierauga pūci pļavas vidū, tad gandrīz par 99 procentiem var teikt, ka tā ir purva pūce, jo citas pūces lido tikai naktīs. Spārni tai ir gaiši ar mēnesveida melniem lāsumiem. Ornitologi to pazīst arī pēc balss.
Jāsaglabā ligzdošanas biotopi
Pirms 20 – 40 gadiem purva pūce Latvijā nebija retums. Meliorācija iznīdēja biotopus, un tām nav piemērotu dzīves apstākļu. Kad veidoja iepriekšējo putnu atlantu, purva pūces nekur neatrada. Visvairāk Latvijā ir sastopama meža pūce, kas ligzdo koku dobumos meža puduros un parkos. “Tiesa, tā ir informācija pēc iepriekš sagatavotā putnu atlanta, bet desmit gados situācija var mainīties. Kāda būs aina tagad, to nevar prognozēt. Tomēr meža pūču joprojām ir visvairāk. Ausaino pūču ir mazāk, jo tās ligzdošanai izmanto vārnu un žagatu ligzdas. Pēdējos gados samazinās vārnu skaits, un tāpēc trūkst ligzdu arī šīs sugas pūcēm,” skaidro ornitologs. Urālpūcei vajadzīgs lielāks dobums vai ligzda, tāpēc tā izmanto klijānu vai vistu vanagu zaru ligzdu, bez sirdsapziņas pārmetumiem izliekot šos putnus “aiz durvīm”.
Latvijā ligzdo 13 pūču sugas. Turklāt tās ir ļoti dažādas. Mazā pūcīte vai apodziņš ir strazda lielumā, bet ūpis ir tik liels, ka var noķert un apēst stārķi. “Tās ir dažādas “svara kategorijas”. Atšķirīgs ir arī pūču ārējais veidols un acu krāsa. Purva pūcei ir skaistas dzeltenas acis. Bet ausainajai pūcei tās ir spilgti oranžā krāsā. Tautas partija to varētu izvēlēties par savu simbolu,” komentē J.Cīmiņš.
Pūces ir gudras, bet to skaits samazinās
Pavasarī, atgriezušās no siltajām zemēm, purva pūces protot noteikt, kurā pļavā būs pietiekami daudz peļu. Viens putns mēneša laikā apēd vairākus simtus peļu un žurku. Ir zināms gadījums, kad Lietuvā vecā lidlaukā ligzdojuši 12 pūču pāri, bet nākamajā gadā šajā vietā nebija nevienas pūces. “Iespējams, ka arī Virešu pļavā 20 vai vairāk gadu nebija šo putnu un nebūs arī nākamos 30. Ir grūti noteikt to dzīvesvietu, jo tā mainās. Pūce neatgriežas kā stārķis vai bezdelīga tajā pašā vietā. Tātad viņu varēja nepamanīt,” uzsver ornitologs.
Pūces mēdz uzskatīt par gudrības simbolu. Ja par prāta spējām spriež pēc pūlēm mērķa sasniegšanai, tad var tam piekrist. “Manuprāt, pūce nav ne gudrāka, ne dumjāka, piemēram, par vārnu. Bet cilvēkus aizrauj viss noslēpumainais un mistiskais. Pūces tikpat kā neredz, tikai dzird to balsis. Tāpēc tās ir apveltītas ar izdomas oreolu. Putna galva izskatās liela salīdzinājumā ar ķermeni. Un sejā ir cilvēcīgi vaibsti, tomēr smadzeņu nav vairāk kā citiem analoga lieluma putniem,” atzīst J.Cīmiņš.
Šo putnu izskats ir tik īpatnējs, ka to nevar sajaukt ar kādu citu sugu. Pūces ir skaistas. Acis ir lielas un tuvu viena otrai. Tās nevar grozīt, bet toties kakls ir ļoti kustīgs. Ap acīm ir spalvu plīvurs. Ķermeņa spalvas ir garas un mīkstas, tāpēc tās lidojums ir tik kluss un viegls, ka pūce savam upurim var pielidot nemanot.
