Šogad rudens ir drūmāks un tumšāks nekā iepriekšējie. Tas atstājis aiz sevis tukšumu uz šīs zemes, ko vairs nekad nevarēs aizpildīt fiziski, bet, neņemot to vērā, sirdī vienmēr paliks atmiņas, ko nevarēs atņemt ne šāgada rudens, ne kāds cits. Atmiņas par cilvēku katra sirdī dzīvo tik ilgi, cik mēs to vēlamies – vismaz šajā ziņā paši varam būt pavēlnieki, bet arī tikai līdz tā laika beigām, kas mums pašiem uz šīs zemes ir atvēlēts. Atmiņas saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Arī manā sirdī ir palikušas atmiņas, kas tur veidojušās un krājušās 20 gadus, jo tik laika man bija atvēlēts, lai iepazītu un būtu līdzās ar brīnišķīgu cilvēku, skolotāju pēc profesijas un dzīves skolotāju Ēriku Skaistkalnu. Otru tik dzīvespriecīgu, labsirdīgu, smaidīgu, labdabīga humora piepildītu cilvēku nezinu. Viņā bija dzīves mīlestība, darba mīlestība, mīlestība uz sev tuvajiem, nekad nenoniecinot arī citus. Būdams sporta skolotājs, savu dzīvo interesi par sportu, mūsu Latvijas un pasaules sportistu gaitām nezaudēja nekad. Viņš prata uzmundrināt, iedrošināt, sadalīt bēdu uz pusēm. Pietrūks viņa paša, viņa stāstu un dzīvesprieka, viņa plūkto margrietiņu pušķu…
Profesionālā ziņā man pietrūks vēl viena cilvēka, kuru arī sev līdzi paņēma šāgada rudens – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānes Intas Brikšes. Studējot šajā fakultātē komunikāciju zinātni, arī man viņa bija pasniedzēja – inteliģenta un harizmātiska personība, kurai līdzināties vēlējās daudzi. I.Brikšes plašās profesionālās zināšanas sajūsmināja un aizrāva, vēl tagad atminos viņas pasniegtos studiju priekšmetus, īpaši ziņu žurnālistiku. Viņas paveiktais šajā nozarē noteikti dzīvos tālāk!
Lai kā mums tas sāpētu, savu šīszemes uzdevumu viņi bija izpildījuši, nu aizmiegot mūža miegā pie mums, bet es ticu, ka savu esību viņi turpina citā realitātē. Esmu lasījusi, ka mums, kas paliekam šeit, ir jāspēj un jāprot aizgājēju palaist vaļā savās domās, pretējā gadījumā viņam ir grūti pamest šo zemi un turpināt būt citur. To izdarīt nav viegli, īpaši sākumā pēc zaudējuma, tomēr ir jāatlaiž, saglabājot sirdī atmiņas. Zaudējuma smagumam ir jāizsāp, sāpēm un asarām ir jābūt, bet mēs neesam tiesīgi paturēt ar domām: „Kāpēc tu mani pameti?!” – tad jau tas būs egoisms. Bet mēs esam tiesīgi paturēt caur atmiņām, stāstot bērniem, mazbērniem – ikvienam – par to, ka kādreiz šāds cilvēks ir dzīvojis un cik dzīvesgudrs bijis, tādējādi mūžam glabājot piemiņu.
Pasaules tautu mitoloģijā un kultūrvēsturē glabājas informācija par rudens laiku, kad aizsaules vārti stāv vaļā. Arī viņi caur tiem nu ir izgājuši. ◆
