Visi mākslas veidi veicina attīstību.
Visi mākslas veidi veicina attīstību
No 12.aprīļa Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā būs skatāma akvarelistu pulciņa “AQUA” darbu izstāde. Tajā ar saviem darbiem piedalās pulciņa vadītājs Gunārs Ozoliņš.
“AQUA nozīmē ūdens. Akvarelis ir ūdens un krāsu gleznošanas tehnika, tāpēc izvēlējāmies tādu nosaukumu. Turklāt apmēram 10 darba gadus strādājam angļu tehnikā – alla prima, kas nozīmē uzgleznot darbu vienā seansā,” laikrakstam stāsta Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja mākslinieks Gunārs Ozoliņš.
Katru pavasari “AQUA” rīko izstādi. Šajā izstādē būs redzami 12 akvarelistu pulciņa dalībnieku darbi. Piecgadīgā Ance Bērziņa un viņas brālis Klāvs jau divus gadus piedalās izstādēs. G.Ozoliņš strādā atsevišķi ar jaunākajiem un vecākajiem akvarelistiem. Ilze Mālendere ieguva pirmo vietu skolas un otro vietu rajona vizuālās mākslas olimpiādē. “Kad akvareļus skata izstādē, tad arī darbu autori tos redz it kā ar citām acīm. Pulciņā ir dažāda vecuma dalībnieki, bet tie ir blakus. Nāk vecāki, draugi, kaimiņi un paziņas, skatās un vērtē. Un izstāde visus rosina. Arī man pēc tam gribas gleznot labāk,” akcentē G.Ozoliņš.
Jūtas labi “AQUA” vidē
Alūksnes mākslas un amatu skolā nav akvareļu glezniecības nodaļas. Tāpēc sākumskolas skolotāja Aina Albertiņa bērnus, kam pamana interesi par šo mākslas veidu, ved pie Gunāra Ozoliņa. Viņš atzīst, ka Ojārs Vēliņš ir “spēcīgākais zīmēšanas tehnikā”. Bet “AQUA” ir cita vide, kas atšķiras no skolas. “Videi un attieksmei pret to ir liela nozīme. Te bērni jūtas pilnīgi brīvi. Viņi var darīt visu, ko vēlas. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi blēņojas,” secina G.Ozoliņš.
Viņš mācīja zīmēt arī teātra nometnes bērniem Zeltiņu pamatskolā. G.Ozoliņš atzīst, ka “tur ir apkārtne, kur var izaugt dzejnieki un mākslinieki”. “Tas ir tāpat kā Puškina dzimtenē – liekas, tur nevar nerakstīt,” akcentē Gunārs. Arī viņš reizēm raksta dzejoļus. Dzejolis “Vircu” tapis dusmās par to, ka padomju gados robežsargi neļāva braukt uz Sāmsalu.
Izstādē dzied un dejo
Izstādes atklāšanas dienā būs “AQUA” dalībnieku koncerts. Reinis Aleksejevs datorā izveidojis programmu. Adele Līviņa dzied un spēlē klavieres, bet Reinis Aleksejevs – sintezatoru. Ance Bērziņa dejo. “Pagājušajā gadā bija kopmēģinājums pirms koncerta, bet tagad iztiksim bez tā. Tāpēc precīzi neminēšu priekšnesumus,” norāda G.Ozoliņš. Viņš atceras, ka izstādē Balvu muzejā bija plašs koncerts, jo alūksniešu uzstāšanos papildināja vietējās “Pelītes”. Viņš domā, ka izstādes veido uzvedības kultūru un prasmi uzstāties. “Nevar teikt bērniem, ka tikai pieauguši viņi varēs darīt to, ko vēlas. Ja vēlas attīstīt un pilnveidot sevi, tad tas ir jāsāk no mazām dienām,” atzīst mākslinieks. Tikai meklējot var noskaidrot, kas labāk padodas un kādu nodarbošanos izvēlēties.
G.Ozoliņš uzskata, ka skolā ir jāmāca runas māksla, jāapgūst prasme fotografēt un dejot sarīkojumu dejas. Viņš iesaka arī apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli. “Dēls Sandis mūzikas skolā apguva divus mūzikas instrumentus un no trīs gadu vecuma dejoja. Viņš arī zīmēja. Tāpat “AQUA” dalībnieki dzied, dejo un fotografē,” saka mākslinieks. Viņaprāt, fotografēšana tāpat kā gleznošana palīdz veidot precizitāti, prasmi izvēlēties “kadru” un kārtības izjūtu.
Bijusī “AQUA” dalībniece Iveta Kubulniece ir apguvusi sešas valodas un turpina izglītību Tartu universitātē. Armands Kanaviņš Rīgā apgūst datormākslinieka specialitāti. “Vikija Vicinska arī ir talantīga,” atzīst G.Ozoliņš. Mācās vērtēt kritiski
Vispirms apgūst zīmēšanu. Pēc tam mācās krāsu toņus un akvareļa tehniku. “Tā ir smaga lieta. Vieglāk ir gleznot ar eļļas vai guaša krāsām. Nemācu aukstos un siltos toņus. Vērojam, ka šajā ezera krastā koki ir zaļi, un zinām, ka arī pretējā krastā tie ir zaļi. Bet vidū ir gaisa masas, un tāpēc tie izskatās zilgani vai pat violeti. Līdzīgi apgūst perspektīvu. It sevišķi mazākajiem, kas vēl neprot otu noturēt, tā ir vieglāk izprast likumsakarības,” secina G.Ozoliņš. Maijā “AQUA” gleznos dabā. Pagājušajā vasarā bija divu dienu nometne Veclaicenē, bet šovasar, iespējams, izvēlēsies Cesvaines apkārtni.
“Mācāmies ne tikai zīmēt, bet arī analizēt un kritizēt darbus. Tad ir vieglāk sevi kontrolēt. Un nekad nevar teikt, ka viss jau ir apgūts un zināms. Paiet trīs gadi, un kritiski vērtēju savus darbus. Vienmēr rodas jauni atklājumu, paņēmieni,” stāsta mākslinieks. G.Ozoliņš ievērojis, ka daudzi mākslinieki, sevišķi keramiķi, citiem neatklāj savus noslēpumus. Viņš saviem audzēkņiem rāda un stāsta, tikai ne vienmēr viņi visu saprot. Oļģerts Biete savulaik atzina, ka visos “AQUA” akvarelistu darbos redzams Gunārs Ozoliņš.
“Protams, nav labi, ja visi darbi ir līdzīgi. Tomēr ir neizbēgami, ka audzēkņi atdarina savu skolotāju. Domāju, ka tik traki nav. Ir arī atšķirības. Tiesa, nepakļāvīgiem un neatkarīgiem cilvēkiem ir lielākas iespējas parādīt sevi,” atzīst G.Ozoliņš. Maiju Tabaku par nepakļāvību vairākas reizes izslēdza no akadēmijas.
Mākslinieks prot visu
Apmēram 40 gadus alūksnietis Gunārs Ozoliņš glezno akvareļus. Viņš bija mākslinieks kinoteātrī, kas atrodas pilī blakus muzejam, kad radās interese par šo glezniecības veidu. “Mani sajūsmināja Cēsnieka akvareļu izstāde. Arī tagad, kad skatos Dzidras Ezergailes darbus, gribas ņemt otu un gleznot,” stāsta G.Ozoliņš.
1962.gadā bija viņa pirmā akvareļu izstāde, kur piedalījās vēl divi vietējie mākslinieki. G.Ozoliņš atzīst, ka liela nozīme bija videi. Tolaik Alūksnes namā par dekoratoru strādāja Indulis Purens. “Viņš pat brīvdienās bija tautas namā, un tur daudzi pulcējās tāpat kā pie Leo Kokles. Tur bija arī Gunārs Binde, kas bija apgaismotājs, un Jānis Selga. Jānis man bieži teica – nesēdi telpās, ej ārā – dabas svētnīcā,” atceras mākslinieks.
Ar “pliku” ūdeni
Vieglāk ir gleznot ar eļļas vai guaša krāsām. Akvarelī, kas uzgleznots vienā paņēmienā, neko vairs nevar mainīt. Katram māksliniekam ir savs rokraksts. G.Ozoliņš norāda, ka akvareļa gleznotājiem mēdz būt arī savi “triki” – pieliek ūdenim cukuru vai sāli. “Es gleznoju ar “pliku” ūdeni vai sniegu. Atklāju krāsas, kas pludinot viena no otras bēg. Ne vienmēr ir vēlams, lai, sajaucot zilu ar dzeltenu, iegūtu zaļu toni. Tagad zinu, ka var izmantot okeru,” atklāj G.Ozoliņš.
Kad strādā dabā, tad darbs ir jāglezno ātri. Var mainīties laika apstākļi vai izžūt krāsas, un akvarelis “nav vairs glābjams”. “Esmu uzgleznojis darbu septiņās minūtēs. Kad nav laika, tad redz visu krāsās un toņu niansēs tā, kā tas ir vajadzīgs. Turpretim, ja laiskojas saulītē, tad nekas labs neiznāk. Ilgākais seanss var būt pusstundu, bet akvareli nevar pabeigt otrā dienā,” norāda G.Ozoliņš.
Viņam patīk attēlot dabas ainavas pēc negaisa. Parasti pērkona lietus beidzas pirms saules rieta. Tad atkal spīd saule, ir skaisti mākoņi, un dzied putni. “Vislabāk ir gleznot no rīta vai vakarā, kad ēnas ir garas. Bet pusdienas laikā “tā lieta neiet”. Apmācies laiks it kā būtu piemērots, bet tad dabas ainava ir pelēka un neizteiksmīga,” stāsta mākslinieks.
Cik daba devusi, tik ir
Muzeja mākslinieka darba telpā pie sienas ir glezna, ko Gunārs Ozoliņš gleznoja 14 gadu vecumā. Tā rāda Alūksni tādu, kāda tā bija tolaik. “Tad ezera ūdens bija tik tīrs, ka to varēja dzert. Tas smaržoja pēc ūdenszālēm, un pēc peldēšanās arī paši smaržojām. Bija tikai viena smagā mašīna, un tāpēc varēja uz ielas gulēt kaut visu dienu,” atceras Gunārs. Skolā viņš nezīmēja. Iesāka, bet skolotāja pabeidza. “Tagad nevar reizē gleznot akvareļus un eļļas gleznas, jo tad gribas akvarelī klāt biezu krāsu kārtu. Akvarelī arī nevar lietot baltu un melnu krāsu. Reizēm melno lieto, bet tā “apēd” nianses,” klāsta Gunārs.
Katrs darbs ir skaists ar kādu notikumu, vietu vai atmiņām. Viņš savus darbus nedāvina. Tomēr tie ir aizceļojuši uz Japānu, Kanādu, Argentīnu, Taivānu, Ameriku, Austrāliju, Vāciju, Lietuvu, Igauniju un Zviedriju. “Nezinu, kāpēc, bet viens Vācijas pilsonis nopirka visus darbus, kas man tad bija. Daudzi darbi uz ārzemēm aizvesti ar paziņu līdzdalību,” stāsta G.Ozoliņš.
Viņš uzskata, ka nav sevišķi talantīgs. Akvareļa tehnikā 80 procentus rezultāta nosaka darbs. “Tas nāk no senčiem. Cik katram daba ir devusi atmiņu un novērošanas spējas, tik var pilnveidot. Ja tās ir, tad tā lieta iet,” saka mākslinieks. Un vēl ir vajadzīgs atbalsts. G.Ozoliņš uzsver, ka ilgstoši nevar gleznot, ja negūst atzinību. Viņš norāda, ka gleznotājai Svetai Jasevičai acīmredzot tā pietrūka. Tāpēc viņa aizbrauca uz Rīgu.
Patīk makšķerēšana
Reizēm Gunārs mēģina apvienot gleznošanu ar makšķerēšanu, bet tas neizdodas. “Tā nevar! Ir jādara viens vai otrs. Ja līdzi ir makšķere, tad negleznoju. Tā ir laba atslodze. Var justies labi, jo neviens neko neprasa un netraucē. Un laiks tad paiet ātri,” stāsta G.Ozoliņš. Pagājušajā vasarā lielākais loms bija deviņi kilogrami skaistu asaru. Galvenais ir pati makšķerēšana, process, kā saka mākslinieks. Izzināt Mēness fāzi, vēja virzienu un tad salīdzināt, kā ķeras, pārrunāt ar citiem makšķerniekiem. “Kad mainās vēja virziens, tad labāk satīt makšķeres un iet mājās. Tā arī uzzina, kāds laiks gaidāms. Ja bezdelīgas zemu lido, būs lietus,” akcentē G.Ozoliņš.
Par makšķerēšanas “augstāko klasi” uzskata foreļu makšķerēšanu. Alūksnes rajonā foreles ir Vaidavā un Pededzē, kur Gunārs dodas “īpašā apģērbā ar speciāliem makšķerēšanas piederumiem”. “Saulainā laikā ir vajadzīga spoža mušiņa, bet tumšā laikā arī mušiņai jābūt tādai,” skaidro G.Ozoliņš. Paradoksāli, bet viņam nepatīk, ja pārāk labi ķeras, jo tad nav interesanti. Protams, nepatīk arī, ja nemaz nav “copes”.
“Ziemā uz ezeru eju maz. Visjaukāk makšķerēt ir maijā, kad daba mostas un putni dzied. Sasaucas kaijas, zivju gārņi un citi putni. Tad ir pamatīgs troksnis! Un ezers “vārās” no zivīm rīta saulē,” atklāj Gunārs.
Fotoaparātu izstāde
Pirmie Gunāra Ozoliņa fotoaparāti bija “Komsomoļec”. “Ļubiteļ” un “Smena”. Nesen viņa īpašumā ir “Minolta”, un Gunārs domā atsākt fotografēšanu.
Radusies doma veidot fotoaparātu un pēc tam pulksteņu izstādi, jo arī Pēterim Zālītim ir šīs “tehnikas” krājumi. “Japāņiem ir laba tehnika. Izmēģināju krāsaino filmu arī “Zenitā”, un nekas – labi. Bet fotoaparāti, kas maksā apmēram 20 latu, ir sliktāki par “Smenu”, secina G.Ozoliņš.
Viņš nožēlo, ka pagājušajā rudenī neizdevās fiksēt vienreizēju dabas skatu. Virs ezera debesis pēc negaisa izskatījās kā atvērti elles vārti. “Paķēru fotoaparātu un braucu otrpus ezeram, bet divas minūtes nokavēju, un viss pazuda,” viņš saka.
G.Ozoliņam patīk pastaigāties putenī, jo tad notiek intensīva gaisa maiņa un ir ļoti laba sajūta.
Ilustrē grāmatas
Lūcija Sāgameža – Nāgele lūdza viņu ilustrēt dzejas krājumu. Lai gan vajadzēja veidot grafikas, Gunārs neatteica.
“Nekad nebiju to darījis, bet mēģināju. Tagad ir jau vairākas manis ilustrētas arī Kornēlijas Apškrūmas un Vēsmas Līviņas – Kokles dzejas krājumu grāmatas,” stāsta G.Ozoliņš.
Nupat iznākusi jauna Vēsmas Līviņas- Kokles dzeja. Mākslinieks domā, ka alūksnieši ir konservatīvi un vairākkārt ir jāpārliecina, pirms pieņem kaut ko jaunu. Viņš nekad nesaka nekad.
Arī tā ir alla prima – vienā paņēmienā izdarīt darbu. “Reizēm saka – nav iedvesmas. Es to nejūtu – ir vai nav. To var redzēt darbos.
Kad vienu gadu izstādē ir saulaini darbi, bet nākamajā drūmi, tad skatītāji jautā – kas ir noticis,” akcentē G.Ozoliņš.
Viņš bieži vien gleznojot dungo kādu melodiju. Mūzika Gunāram palīdz arī domāt.
Viņam ir žēl, ka mākslinieku grupas ideja pils bēniņos iekārtot izstāžu zāli ir palikusi tikai iecere. “Ideja ir laba, bet tai nav turpinājuma,” saka G.Ozoliņš.
***
Ir daudzpusīgs un neatkarīgs
– Esmu Dvīnis. Šajā zīmē dzimušie prot gandrīz visu. Varbūt vienīgi pie lidmašīnas stūres nevarētu sēsties. Turklāt Dvīnis var darīt vairākus darbus reizē, piemēram, dziedāt, lasīt grāmatu un gleznot. Protu pagatavot dažādus priekšmetus no koka, strādāju dārzā, remontēju māju. Protams, remontē daudzi, bet domāju, ka Dvīnis šo darbu prot labāk. Dvīnis ir neatkarīgs, un viņu ir grūti ietekmeēt.
Patīk kārtība un precizitāte
– Foto, makšķerēšanas un gleznošanas piederumi man vienmēr ir kārtībā. Bet maltītes laikā man nav tik svarīgi, lai ēdiens ir skaistos traukos. Galvenais, lai tas ir garšīgs. Ja man būtu daudz brīva laika, tad droši vien pievērstu uzmanību arī traukiem. Domāju, ka arī laukos dzīvojošiem nav laika klausīties putnu dziesmās, jo ir jāstrādā. Man patīk audzēt gurķus. Pats iesēju, kopju un novācu.
