“Esmu drosmīgs, mērķtiecīgs, stiprs un dažkārt nepakļāvīgs,” sevi raksturo arhitekts Valdis Vīns, kurš daudzus gadus ir strādājis par Alūksnes rajona galveno arhitektu. Arhitekta dzīve ir radoša un trauksmaina.
“Esmu drosmīgs, mērķtiecīgs, stiprs un dažkārt nepakļāvīgs,” sevi raksturo arhitekts Valdis Vīns, kurš daudzus gadus ir strādājis par Alūksnes rajona galveno arhitektu. Arhitekta dzīve ir radoša un trauksmaina.
V.Vīns dzimis, audzis un skolojies Rīgā (sešus gadus studējis Rīgas politehniskajā institūtā), bet 1968.gada nogalē viņš nonāca Alūksnes pusē.
Arhitekta pirmā sieva bija malieniete, tādēļ Valdis bieži vien viesojās Alūksnes pusē. Ģimenes draugs Uldis Aizpurietis, kurš tajā laikā strādāja partijas komitejā, V.Vīnu uzaicināja strādāt par rajona galveno arhitektu.
Līdz tam Valdis gan studiju laikā, gan arī pēc tam strādāja Lauku projektēšanas institūtā, Zemes ierīcības institūtā, Pilsētbūvniecības institūtā. Strādājot Zemes ierīcības institūtā, V.Vīns, ciemodamies pie sievas radiem, izstrādāja četru ciematu projektus. Lai kā V.Vīna skolotājs Modris Ģelzis negribēja, ka Valdis pārceļas uz Alūksni, kādreiz bija jāsāk strādāt patstāvīgi.
“Alūksnes pusē biju diezgan bieži, bet tā bija tikai viesošanās. Tādēļ jaunais darba piedāvājums bija zināms izaicinājums,” atceras arhitekts.
Strādā patstāvīgi
Sapnis kļūt par arhitektu Valdim radās vidusskolā.
“Mazliet ietekmēja arī brālēns, viņš bija labs zīmētājs. Mans tēvs bija gleznotājs. Līdz ar to arī man padevās zīmēšana. Bet arhitektam zīmēšana, rasēšana, telpas izjūta un pacietība ir galvenās iezīmes,” stāsta V.Vīns.
Arhitekts atklāj, ka, strādājot Rīgā, viņš bija atkarīgs no uzdotā darba, bet Alūksnē viņš varēja strādāt patstāvīgi un koriģēt darbu.
“Kad atnācu uz Alūksni, šeit vēl nebija sagatavoti ne pilsētbūvniecības dokumenti, ne ģenerālplāni, nebija notikusi teritoriālplānošana. Tajā laikā veidojās ciemati. Tiem nebija izstrādāti būvniecības perspektīvie plāni. Tas viss man pamazām bija jāsagatavo. Piedalījos arī pilsētas ģenerālā plāna izstrādāšanā,” atmiņās kavējas V. Vīns.
Valdim patika šis darbs, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam patika pilsēta, kurā viņš strādāja. Viņš piekrīt teicienam, ka Alūksne ir pērle.
Visas idejas nerealizē
Arhitekta vadībā sākās jauno kvartālu būvniecība. Viņš ir projektu autors kvartālam starp Jāņkalna, Helēnas un Pils ielu, Apes ielas kalna kvartālam, arī ceļu daļas administratīvajam korpusam. “Radošam cilvēkam ir jāstrādā. Ja Raimondam Paulam atņemtu klavieres, kas viņš būtu par komponistu?” ironizē V.Vīns.
Bieži vien arhitekts vērsās celtniecības komitejā, lai dabūtu atļaujas. Valdis atzīst, ka strādāt nebija viegli. Ne jau visas viņa idejas atbalstīja un realizēja. Tajā laikā arhitektūra nebija īpaši svarīga, galvenais, lai būtu nams un dzīvokļi. Arhitekts atzīst, ka šādā veidā notika tādas kļūdas, ka pilsētas centrā – vecpilsētā, kas ir arhitektūras piemineklis, sacēla daudzstāvu mājas.
“Šajā ziņā piekrītu Jūrmalas arhitektam Alksnim, kas cīnījās, lai ēkas neceltos augstāk par Jūrmalas priedēm. Bet agrāk ekonomiskās sviras bija noteicošās. Kāpēc lai uz tiem pašiem pamatiem neuzceltu vāl kādu stāvu? Arhitekta domas neviens nerespektēja,” ar nožēlu atzīst V.Vīns.
Sadarbojas ar projekta pasūtītāju
Valdis saka, ka arhitekts nestrādā viens pats. Arhitektam darbā palīdz projekta pasūtītājs. Ja pasūtītājs ir erudīts un paļaujas uz speciālista zināšanām, nekādi starpgadījumi nevar notikt. Projektēšanas darbā arhitekts visu laiku sazinās ar pasūtītāju. Valdis atzīst, ka patīkami strādāt ar tādu pasūtītāju, kurš interesējas, kur iegulda savu naudu. Arhitektam savukārt ir uzskatāmi jāparāda, kas iznāks rezultātā.
Nopietnākiem objektiem arhitekts taisa maketus. Šāds process ir darbietilpīgs. Mūsdienās arhitekta darbu atvieglo datortehnika, tad ir iespējams redzēt jauno objektu perspektīvā, it kā atrasties tur iekšā. “Katrs projekts ir jāizauklē. Jābrauc uz vietu, kur objekts atradīsies dabā, jāiejūtas situācijā un pasūtītāja vēlmēs,” paskaidro V.Vīns.
Pieņem interesantākos pasūtījumus
Pēc rajona galvenā arhitekta amatā nostrādātajiem gadiem, 1984.gadā Valdis sāka strādāt Virešos par kolhoza arhitektu.
“Man bija jāsagatavo projektdokumentācija tiem būvētājiem, kas vēlējās būvēt. Tajā laikā tās bija ģimenes mājas. Es kontrolēju to būvniecību, taisīju parcelācijas (sadalīšana sīkākās, savstarpēji saistītās vienībās) gruntsgabaliem, kvartālplānojumus, izstrādāju ciemata plānu Virešiem,” precizē arhitekts.
Lai arī šobrīd Valdis ir pensijā, viņš darbojas privāti. Tas nav pastāvīgs darbs, Valdis pieņem interesantākos pasūtījumus, cik atļauj veselība un laiks. Lai sekotu līdzi jaunumiem arhitektūrā un būvniecībā, V.Vīns pasūta speciālo periodiku. Turklāt viņš katru gadu apmeklē ar specialitāti saistītās izstādes Rīgā. “Nezinot jaunāko, arhitekts nevar strādāt,” ir pārliecināts Valdis.
Uztur aktīvu dzīvesveidu
Arhitekts skumst, ka interesantākie gadi jau ir aiz muguras. “Arhitekta specialitāte ir interesanta, vēl jo interesantāka tā ir mūsdienās, kad ir lielāka brīvība. Es labprāt atgrieztu pārdesmit gadus atpakaļ, lai varētu strādāt radoši, nevis nodarbotos ar kantordarbu, kā tas bija manā laikā,” spriež V.Vīns.
Valdis atzīst, ka viņa dzīve ir bijusi veiksmīga. “Veiksmi dzīvē deva draugi un darbs ar kolēģiem,” secina arhitekts.
Arī šodien Valdis cenšas satikties ar studiju laika draugiem un kursabiedriem, piedalās Arhitektu savienības rīkotajos semināros un pasākumos. V.Vīns cenšas uzturēt aktīvu dzīvesveidu. Tagad, kad Valdis sevi vairs nesauc par aktīvo arhitektu, viņš vairāk laika var pavadīt mājās, palīdzot sievai mājas darbos, strādājot paša projektētajā dārza mājiņā Kalnadruvās. Dārzs Valdim dod enerģiju un reizē arī atpūtu. Šad un tad V.Vīns aizbrauc uz ezeru un pavizinās ar laivu.
“Mans uzvārds ir Vīns, tāpēc es gatavoju arī vīnu,” stāsta Valdis. Šo prasmi Valdis pārņēmis no sava tēva. Viņa audzētās vīnogas gan apēd mazmeitas, bet vīnu Valdis gatavo no pīlādžiem, ērkšķogām un pienenēm.
