„Alūksnes Ziņas” devās uz Kolberģi Jaunalūksnes pagastā, lai parunātu par dzīvi ar Grietu Bankovu, kura ilgus gadus strādājusi Kolberģa bērnudārzā „Pūcīte”. No dzīves Jēkabpilī uz Alūksni viņu atvedušas it kā nejaušības, kuras pati Grieta sauc par īpašiem likteņa pavērsieniem.
Nav tādas universālas
receptes
“Pati esmu no Jēkabpils un nāku no deviņu bērnu ģimenes. Pabeigusi esmu Biržu internātskolu. Tā bija ļoti stingra skola, un arī skolotāji pielietoja drastiskas metodes. Ja pazaudēji kabatlakatiņu, tad nedabūji vienu no ēdienreizēm. Lai arī cik nežēlīgi viņi šķistu, tieši šī skola man iemācīja būt patstāvīgai, cīnīties par sevi un atrast savu vietu dzīvē,” stāsta Grieta.
“Ģimenē dzīvojām ļoti trūcīgi, un kādu vasaru pēc astotās klases pabeigšanas domāju, ka jāsapelna naudiņa, un aizgāju uz fermu slaukt govis. Tur nāca laborante, kura ņēma piena analīzes, un aizdomājos, ka tas ir tas, ko arī es varētu darīt. Tas nebija mans aicinājums, bet cilvēks ir jāievirza, un tā nu es izdomāju iet mācīties uz Apes profesionālo skolu.” Apē viņa sākusi mācīties 1986.gadā, un kursabiedrene piedāvājusi iziet praksi Alūksnē. “Es jau esmu tāda atraktīva un nodomāju, kāpēc gan ne? Prakses laikā dzīvoju pie Veltas Pētersones, un viņai bija dēls Jānis. Nekad to dēlu nebiju redzējusi pirms tam, jo viņš toreiz atradās armijā. Kad es taisījos uz izlaidumu, pamanīju, ka pa pagalmu klejo kāds puisis karavīra formas tērpā. Teicu Veltai, ka viņas dēls atgriezies, bet viņa sākumā pat neticēja. Tā nu arī es iepazinos ar Jāni,” teic Grieta.
Sākumā viņai nebija nekādu nodomu attiecībā uz Jāni un draudzība ritējusi ļoti naivi, kā tas tajos laikos arī bija pierasts. “Viņš manī ļoti ieskatījās, un sākumā gan es domāju, ka, apprecoties ar viņu, man beidzot būs kas savs. Būs beidzot, kas nopērk kleitu,” godīgi atklāj Grieta. Vecgada vakarā, kad Grietai bija 19 gadu, abi apprecējās, un šogad abi svinēs jau 49 gadu kopdzīvi. “Ģimenē jābūt vienam tādam mierīgam, bet otram aktīvam. Viņš ir mierīgs, tāds kluss, bet es esmu aktīvāka,” teic Grieta. Viņa arī norāda, ka nav tādas universālas receptes, kura palīdzētu kopā nodzīvot ilgus gadus. “Dzīve ir kā roze – zieds un tad kātiņš. Sākumā viss plaukst, zieds atveras un tad sākas kātiņš – gluds, ērkšķis, gluds, ērkšķis. Tieši šī rozes līdzība man palīdz vislabāk izskaidrot dzīvi,” viņa saka.
Vienmēr gribējusi savu stūrīti
1975.gadā Jānis ar Grietu sāka būvēt savu māju. 1978.gadā tā tikusi pabeigta un abi ienākuši savās jaunajās mājās. “Kad dzīvoju Jēkabpilī, mums mājās trūka ūdens. Aka bija sausa un pēc ūdens bija ļoti tālu jāiet. Mans sapnis bija par māju ūdens tuvumā, un te mums ir gan ezers, gan dīķītis. Vienmēr esmu gribējusi savu stūrīti, kurš būtu tikai mans un vīra,” stāsta Grieta. Taču liktenis bija lēmis citādi un pēc mājas uzcelšanas uz māju pārcēlās dzīvot arī vīra vecāmāte. Vēlāk arī vīramāte. “Mana vīramāte bija ļoti gudra un čakla. Vēl aizvien man ir viņas adītās kleitas. Vienā kleitā ir ieadīts Latvijas karogs. Uzdrīkstējos to uzvilkt uz vieniem dziesmu svētkiem, un kāds vīrietis man par to pat pasniedza rozes,” stāsta Grieta. “Lai sadzīvotu kopā labi vienā mājā, ir jābūt gudrai gan vīramātei, gan vedeklai. Lai arī sadusmojies kādreiz uz ko, nevari ar necieņu aizvainot otru cilvēku. Ir jābūt arī ļoti gudram, lai nenēsātu ārā dažādas klačas,” teic Grieta.
Bērnā ir jāieaudzina mīlestība uz darbu
Grietas un Jāņa ģimenē ir divi pašu bērni un seši bērni ir paņemti no Gaujienas internātskolas. “Tā liktenis ir izveidojies, ka paņēmu apgādībā sešus savus mazbērnus. Visi viņi ir ļoti strādīgi, un es vienmēr bērnus esmu mācījusi strādāt. Kad atnācu no darba, devos uz kūti un bērni ar ragaviņām vilka malku mājās. Tas nekas, ka kādam no viņiem bija četri gadi. Bērnā ir jāieaudzina mīlestība uz darbu, jo bez darba tu nekas neesi. Nesen mana mazmeita strādāja pie kāda saimnieka, un viņš man vēlāk zvanīja un pateicās par to, cik čakla man viņa ir izaugusi. Par to es jūtos ļoti lepna,” teic Grieta.
Visa tā steiga ir pie vainas
Kopš 1980.gada viņa ir strādājusi Kolberģa bērnudārzā “Pūcīte” par pavāri. “Mīlu bērnus, taču bērnudārzā strādāt par audzinātāju ir liels stress. Viss tas troksnis! Virtuvē strādāt arī ir grūti, taču tur tev ir klusums, tāda kā sava miera osta. Visas kolēģes turējāmies kopā, un, ja kādai bija bēdas, tad visas jutām līdzi un atbalstījām. Kādas veiksme bija arī mūsu visu veiksme. Arī tagad aizeju uz bērnudārzu apciemot savas bijušās kolēģes un papļāpāt ar jaunajām,” stāsta Grieta. “Šodien ir pavisam cita pasaule. Strādājot bērnudārzā, mēs redzam, kā bērni kļūst nervozāki, visu atrod internetā un tas laiks viņus dzen. Bērnam jāceļas septiņos, lai astoņos jau būtu bērnudārzā, vecākiem jāpaspēj uz darbu. Bērns praktiski tiek izrauts no gultas, viņu ātri saģērbj un iztrūkst tā momenta, kurā bērnam ļauj pamosties, lēnām saģērbties, ar viņu parotaļāties. Viņos tiek ieaudzināta šī steiga, un tad mēs brīnāmies, kāpēc viņi tādi izaug. Bet es negribētu teikt, ka vainīgi ir tikai vecāki. Visa tā sistēma, tā steiga ir pie vainas,” saka Grieta.
Viņa stāsta, ka daudzi vēlas, lai bērni ir klusi un paklausīgi un niķošanos uzskata par ko sliktu. “Pēc savas ilggadējās pieredzes varu teikt, lai niķojas! Priecājieties un izbaudiet to! Bērns mammai ir iedots uz tik īsu laiku! Baudiet, kamēr varat viņu paņemt klēpī, paucināt! Un baudiet to gražošanos, jo drīz arī tās nebūs! Māte var paturēt bērnu vēl līdz kādiem gadiem desmit, un tad jau viņš pats sāk virzīties pa savu ceļu.”
Sapņo apmeklēt opermūzikas svētkus
Kopš Grieta ir pensijā, viņas ikdiena paiet mierīgā ritmā. “Beidzot varu celties, kad gribu, iet, kur gribu, taču tas tikai sākumā šķita, ka nu beidzot varēšu atpūsties. Pēc kāda laika jau gribas atkal aktīvi kur iesaistīties.”
Lai arī savā dzīvē ceļojusi, viņa vienmēr ir gribējusi atgriezties mājās. “Pēdējo reizi biju Īrijā. Bija interesanti redzēt, kā cilvēki tur dzīvo, taču par savu Latviju nekā skaistāka nav. Jēkabpils pusē, kur dzīvoja mana mamma, ir visskaistākā bērzu birztala Latvijā,” teic Grieta. Vienīgais sapnis, kuru viņa vēlētos vēl realizēt ir apmeklēt operu vai Siguldas opermūzikas svētkus. “Ja vien man tiktu tāda biļete, ai, cik es būtu priecīga!” viņa saka. Grieta pati arī ir aizrāvusies ar dziedāšanu un jau vairākus gadus dzied korī. Iesaistīšanās sabiedriski aktīvajā dzīvē palīdz Grietai uzturēt sevī dzīvesprieku. Lai arī ir pārciesta muguras operācija, sieviete uzsver, ka, esot jaunu cilvēku kompānijā, arī pati kļūst jaunāka. “Mums ir jādara citiem tas, kas mums pašiem patiktu. Tā ir mana recepte uz laimīgāku dzīvi,” teic Grieta.
