Kāpēc tieši fīderi? Manuprāt, tie ir kā radīti ne vien gruntsmakšķerēšanai, bet arī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Stingrs kāts un elastīga spicīte ļauj izdarīt tālus metienus neriskējot, ka mazā zivtiņa metiena brīdī var norauties no āķa. Turklāt, pievelkot plēsoņu pie laivas, lokanā spice pie šādas slodzes nepārlūzīs.
Ir divu veidu makšķerēšana ar dzīvo zivtiņu
Vienā gadījumā ēsmu var kabināt sistēmā, kas „aplikta” ar vismaz diviem āķiem. Vai liekam vienžubura, divžuburu vai trīsžuburu āķus, tas, protams, ir katra makšķernieka paša ziņā. Taču ar šādi iekabinātu dzīvo ēsmu ir jārēķinās, ka ilgi dzīvot tā nebūs spējīga un vairāk būs domāta lēnai velcēšanai ar vairākām pīppauzēm. Tas viss notiek aptuveni tā, ka izdarām maksimāli tālu iemetienu, jo to pieļauj sistēmas dzelžainais mazās zivtiņas satvēriens. Mirkli nogaidot un uztinot auklu uz spoles, sākam lēnām zivtiņu vizināt pa ezeru. Pāris metrus novelkam, pauze, atkal pavelkam, pauze, un tā, kamēr sistēma ir pie makšķernieka. Šādam copes variantam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, zivtiņai ir dabiska smarža, otrkārt, ar šādu metodi var apmakšķerēt lielākas teritorijas. Sevišķi efektīva tā ir tad, ja plēsoņas ir mazkustīgas. Treškārt, tā kā zivtiņa ir „nolipināta” ar āķiem, tad jau pirmajā copes brīdī līdakai kāds āķis ir jau ieķēries un atliek vien zibenīgi piecirst, lai tas iesakņotos vēl dziļāk. Lai ar šādu metodi copētu, ir jābūt diezgan lielam klāstam dzīvās ēsmas.
Otra metode vairāk līdzinās gaidīšanas svētkiem. Es šajā gadījumā ņemu divas līdaku makšķeres, no kurām vienu ar dzīvo zivtiņu piemetu pie zālēm, bet otru – klajumā. Jebkuru dzīvo zivtiņu uzkabinu ar trīsžubura palīdzību tieši muguras virsējā daļā starp mugurkaula asaku un augšējo spuru, bet neaizķerot ne vienu, ne otru. Tā ir visstiprākā un izturīgākā mazās zivtiņas ķermeņa daļa, ar kuras palīdzību izdarot vieglus metienus, zivtiņa neaiziet bojā pat pusstundas laikā. Savukārt tajā brīdī, kad ir notikusi līdakas cope un pludiņš pazudis zem ūdens, ilgi negaidu, jo vismaz 90 procentos gadījumu zaļsvārce savu laupījumu ņem pa vidu. Tātad trīsžuburu āķis tai ir jau mutē.
Ja izmantojam
vienžubura āķi
Iedomājamies, ka dzīvajai zivtiņai mutē ir vienžubura āķis, kas aizķerts aiz nāss. Līdaka saķer zivtiņu aiz vidus un pirmajā mirklī parasti sastingst uz vietas, tad ar savu cieto žokļu tvērienu mēģina zivtiņu padarīt mierīgāku, lai sāktu to ar žokļu palīdzību sagriezt tādā virzienā, lai galva būtu tēmēta uz rīkli, jo lielā plēsoņa ļoti labi zina, ka nav vēl novērots, ka zivis mācētu zibenīgi peldēt arī atpakaļgaitā. Bieži vien šis process norisinās diezgan ilgi un atkarīgs no zivtiņas pretošanās spējām, līdakas vairāk vai mazāk veiksmīgā tvēriena un apetītes, kā arī ēsmas lieluma. Cik reižu nav bijis tā, ka makšķerniekam pacietības mērs jau beidzies un seko piecirtiens, kā rezultātā mēs lielas zivs pretestību pat neesam sajutuši, bet zivtiņa ir sagraizīta kā ar žileti vai vispār norauta. Ja izmantojam vienžubura āķi, tad pastāv versija, ka, saspiežot zivtiņu, tiek saspiests plakaniski arī āķis un piecirtienā vienkārši izlido no līdakas mutes ārā. Varētu izmantot trīsžuburu āķi un iekabināt to aiz nāss, bet, līdakai griežot ēsmu, tās mutes atvere neatplešas tik plati, lai tajā viegli ieslīdētu arī „trijnieciņš”, bet gan ar kādu no āķiem nereti asi ieķer līdakas mutes sānā. Seko zibenīga reakcija, un mazais tiek izspļauts no mutes, bet mēs brīnāmies, ka bija tik stabila cope, bet pēkšņi pludiņš uzlec atpakaļ ūdens virspusē un nekas vairs nenotiek.
Izmantoju tikai pītās auklas
Kas attiecas uz auklām, tad līdaku makšķerēm uz dzīvo vai spiningam izmantoju tikai un vienīgi pītās auklas. Resnums no 0,15 līdz 0,19 milimetriem. Pludiņa „kravnesība” ir atkarīga no mazās zivtiņas lieluma, bet parasti tā nepārsniedz 10 gramu. Kā likums, pluds ir bez spilgtām krāsām! Sevišķi tas attiecas uz seklām vietām, kur dziļums nepārsniedz pusotru divus metrus. Kā par nelaimi, copes lietu veikalos tieši šādi spilgti prožektori ir pārsvarā pārdošanā un nākas mājās tos pārmālēt. Labs jautājums, vai, makšķerējot līdakas ar dzīvo zivtiņu, būtu nepieciešams lietot metāla pavadiņas. Šeit man pašam domas dalās. Mēģinu šo jautājumu atrisināt tādā veidā, ka uz vienas makšķeres pavadiņa ir, bet uz otras nav. Metāla pavadiņu cenšos likt pēc iespējas tievāku un lokanāku (kvalitatīvāku) ar diviem griezuļiem un trīsžuburu āķi, kura lielums nepārsniedz Nr. 6, bet visbiežāk Nr. 8. Trīsžuburam gan jābūt kvalitatīvam un asam ar klasiskiem āķu izliekumiem un pēc iespējas īsāku kātiņu.
