Tālis šūpo dēlu uz kājas, kā kādreiz maziņu šūpoja, un māca dziesmiņu, ko arī es bērnībā dzirdēju no sava tēva: “Tilli, tilli, buku, buku, Sieviņ’ vedu vezumā. Pats tecēju kājiņām, Stabulītes taisīdams.”.
Tālis šūpo dēlu uz kājas, kā kādreiz maziņu šūpoja, un māca dziesmiņu, ko arī es bērnībā dzirdēju no sava tēva:
“Tilli, tilli, buku, buku,
Sieviņ’ vedu vezumā.
Pats tecēju kājiņām,
Stabulītes taisīdams.”
Ar dažu reižu atkārtošanu pietiek, lai pantiņu ielāgotu Ralfs. Viņi abi ir aizkustinoši. Uz sola uzklāju mūsu līdzatvesto cienastu galdu. Sarunās ar slimnieku cenšamies būt jautri, taču jautrības teātris lāgā neizdodas.
Beidzot mans tēvs uzrunā Tāli bez aplinkiem: “Kā būs, vai tiksi galā ar to pūķi? Te laikam jokus netaisa?”
“Apņemšanās ir nopietna. Ja jūs redzētu, kādas te ir metodes: ārstē ar to pašu, no kā esam slimi. Izraisa vemšanu. No alkohola smakas vien kļūst slikti. Tādas ir tās lietiņas. Laimīgs tas, kam ar alkoholu nav bijusi savienība.”
Iestājas neveikls klusums. Melnie mākoņi pakāpušies krietni augstu. Bezdelīgas lido gandrīz virs mūsu galvām – būs lietus. Ralfs sēž Tālim klēpī, cieši viņam piekļāvies. Mazā rociņa glāsta tēva vaigu. Neatceros viņus tā sēdējušus. Nejaušu asaru pamanu uz vīra vaiga. Negribas traucēt šo svēto brīdi. Varbūt tieši bērna tuvums palīdzēs izrauties no alkohola pinekļiem. Pirmo reizi savos divdesmit sešos gados es aptveru, ka mēs esam ģimene, kurā viens par otru ir atbildīgi.
