Mēs braucam pie Tāļa uz Straupi. Nekad neesmu tur bijusi, ceļu zina tēvs, un pēc pāris stundu brauciena esam pie Straupes pils.
Mēs braucam pie Tāļa uz Straupi. Nekad neesmu tur bijusi, ceļu zina tēvs, un pēc pāris stundu brauciena esam pie Straupes pils. Masīvajā, atturīgajā ēkā ar torni tagad ir Narkoloģiskā slimnīca. Pie vārtiem milicis.
“Ko ir izdarījis tētis, ka te milicis?” vaicā Ralfs.
“Milicis ir lai sargātu slimniekus, lai neienes kādas sliktas lietas, lai būtu kārtība,” mans tēvs skaidro acīgajam jautātājam.
“Lai neienes šņabi?” Ralfs atkal prasa. Tātad arī bērns ir jau tik liels, ka saprot lietas būtību. Seši gadi viņam paliks septembrī.
Atkal atbildēt var tikai mans tēvs: “Jā, arī to. Alkohols sabojā veselību. Tēvs tagad nedzers nemaz, tas nav labs dzēriens.”
“Iesala dzēriens ir labs dzēriens un limonāde arī. Pareizi?” Ralfs turpina bērna domu. Mēs esam vienīgie apmeklētāji. Personāls brīdina, ka nedrīkst ienest alkoholu. Vai tad to vēl te nesaprot? Tikšanos ar Tāli gaidām ilgi. Viņam pašreiz esot uzlikta sistēma…
Vērojam apkārtējās norises, sēžot uz sola pils priekšā. Pelēki, neizteiksmīgi cilvēku stāvi, dažs nodurtu galvu, vecāki un jaunāki. Kāds vecāks vīrs šļūcošiem soļiem, kaut ko murminot, aiziet garām un netālu no mums nokārto savas dabiskās vajadzības.
“Bērnam tas nav jāskatās,” nosaka tēvs, “mēs aiziesim apskatīt apkārtni.” Palieku viena. Karsti. Saule cepina neizturami. Pamalē drūzmējas zili melni mākoņi. Iespējams, būs pērkons. Arī zemei vajadzīga veldze, atelpa no karstuma un sausuma. Lietus nav lijis vismaz mēnesi. Jasmīnu krūms aiz muguras izplata skurbīgu smaržu. Gaidu Tāli. Beidzot redzu nākot: viņš izskatās labāk nekā nesen redzētie nomāktie tipi. Samocīts smaids. Saskūpstāmies. Izjūtu atvieglojumu, rodas kāda sen neizjusta tuvības sajūta. Vispārējas frāzes nomierina mūs abus. Uzzinājis, ka atbraucis arī mans tēvs un Ralfs, Tālis kļūst priecīgāks. Par Elvīru viņš neprasa – nezinu kādēļ, bet es arī neko nesaku, nenododu arī sveicienus no viņas. Sveicinājumi palikuši mājās. Uzzinu, ka šeit notiek arī nodarbības alkoholiķu ģimenes locekļiem jeb līdzatkarīgajiem, kā to sauc. Solos apmeklēt un pierakstu datumus. Šo to pastāstu par ceļojumu un uzdāvinu Gabrovas anekdotes. Par vīna krūkas likteni klusēju, būtu netaktiski tagad pieminēt alkoholu. Kad Tālis apliek man roku ap pleciem un uzspiež uz auss maigu skūpstu, manī uzbango siltas jūtas. Varbūt vēl iespējams sākt visu no gala?
Kad atgriežas mans tēvs un Ralfs, visa uzmanība pievērsta dēlam. Tālis ir izmaucis kārklu stabulīti. Spēlīte ir tik vienkārša, taču dēls ir sajūsmā: “Tāda man nekad nav bijusi,” viņš priecājas un svelpj tik skaļi, ka apkārtējie sāk pievērst mums uzmanību.
