“Tava mātes mīlestība ir neizmērojama un bezgalīga. Ar savu mūžīgo plostošanu var nokaut ne tikai manu mīlestību, bet arī pēdējās pacietības paliekas.
“Tava mātes mīlestība ir neizmērojama un bezgalīga. Ar savu mūžīgo plostošanu var nokaut ne tikai manu mīlestību, bet arī pēdējās pacietības paliekas. Kāpēc man būtu jāziedo sava un Ralfa dzīve? Mūsu vienīgā cerība ir viņa ārstēšanās,” nobeidzu sarunu par šo tēmu.
Neuzdrīkstos un nevēlos Elvīrai atdot arī viņai domāto dāvanu – gaisīgu lakatiņu. To pērkot, biju cerējusi sagaidīt kaut vienu pateicīgu zilās acs skatienu, taču mani atgriežoties šaustīja brūnās acs aukstais spīdums. Pamanījusi Tālim vesto Bulgārijas vīna trauku, viņa kā ārprātā metas pie krūkas, atrauj korķi un izlej sārto saturu izlietnē. Sajūtu vieglu vīna aromātu, kas paliek vēl brīdi gaisā pēc satura aiztecēšanas.
“Tu, slepkava, slepkava! Tikai tas vēl trūka! Inde!” viņa patiesā izmisumā noklaudzina savas istabas durvis. Kādu brīdi dzirdu viņas izmisīgo elsošanu. Arī es nesaprotu, kāpēc vedu Tālim šo trauku. Jūtos vainīga. Elvīras sāpes ir patiesas, un man viņas kļūst gandrīz žēl.
Mana un Tāļa laulība nav izdevusies. Mēs katrs skatījāmies savā virzienā: viņš uz alkoholu, es uz seksu ārpus ģimenes. Varbūt nebūtu zaļā pūķa varas pār Tāli, nebūtu arī manu sānsoļu? Daba nav cietusi tukšumu. Dēls mani no Bulgārijas ceļojuma sagaida ar aizkustinošu bērna mīlestību. Siltā augumiņa piekļaušanās, prātīgā tērzēšana par “Liepās” piedzīvoto liek aizmirst visu nepatīkamo. Man lielākā laime un dzīves piepildījums ir Ralfs. Vakara pasaciņas vietā skatāmies mana ceļojuma skatu kartes. Mājdzīvnieku kolekcija uz ilgu laiku ir dēla vērtīgākā manta. Kad gatavi Bulgārijas diapozitīvi, Ralfs grib tos redzēt atkal un atkal.
Arī Elvīra klusējot noskatās mana ceļojuma krāsaino atspulgu, bet izlietais ūdens nav sasmeļams. Mūsu sarunas ir iestrēgušas, abas esam spītīgas un principiālas, katrai sava taisnība. Jūtu pienākumu Tāli slimnīcā apmeklēt, taču atlieku ceļojumu no dienas uz dienu. Baidos no satikšanās? Jūtu sirdsapziņas pārmetumus par savu ceļojuma aizraušanos un īso romānu? Varbūt! Taču viss ir beidzies… nekā paliekoša. Visvairāk Tāļa jaunās, skaidrās dzīves balsts izrādās mans tēvs. Acīmredzot znota dzeršanas kāre viņu ir sāpinājusi visus mūsu kopdzīves gadus. Tēvs ir sarūpējis veselu kaudzi piemērotu grāmatu, kas stiprinātu Tāļa apņemšanos. Arī Ralfs gatavo tētim dāvanu – zīmē un krāso, pieminēdams ciemos braukšanu vai katrā teikumā. Elvīra sākumā gatavojas dēla apciemojumam, tad strauji maina savas domas. Es saprotu, ka viņa tāpat kā es baidās satikt dēlu tik neierastā vietā, redzēt viņu vārgu un izmocītu, pie tam vēl brauciens kopā ar mani rada bažas.
Sestdienas rīts ir saules pieliets. Daba ziedu pilna gatavojas Jāņa dienas sagaidīšanai.
