18. nodaļa Agrā rīta stundā atgriežos mājās.
66.
18. nodaļa
Agrā rīta stundā atgriežos mājās. Nolieku mašīnu garāžā. No nakts dzīrēm, izdzertā alkohola un pārdzīvotā galva liekas kā piebāzta. Pirms iet mājas siltumā, tāpat vien pārdomāt balles priekus piesēžos uz soliņa pie dāliju dobes. Negribas vēl satikt Tāli, jāsakārto domas. Kāds dīvains satraukums ir kopā ar mani, un tas ir jaunā vīrieša Tomasa dēļ. Tas, ko esmu par viņu uzzinājusi, manī radījis tādu kā mātišķu žēlsirdību: atraidītais bērns, audzis tikai mātes gādībā. Par viņu izvaicāt neiznāca izdevība. Zinu tikai, ka Dzeņumuižā Toms dzīvo viens. Trīsdesmit gadus vecs, kaut gan izskatās krietni jaunāks, fiziski pievilcīgs, muzikāls. Liekas, ka arī es neesmu palikusi viņam vienaldzīga, jo pretējā gadījumā taču nebūtu šo mulsinošo kontaktu un kvēlo skatienu deju laikā. Par sevi neesmu stāstījusi gandrīz neko. Noslēpumainība ir sievietes trumpis. Nāks laiks ar padomu, kā rīkoties tālāk. Vienīgais, ko saprotu, ka esmu bijusi impulsīva, man glaimojusi jaunā vīrieša uzmanība un nekādas tālākās norises neesmu iedomājusies. Jūtu vēl tagad kā karstu vēsmu Tomasa lūpu vieglo pieskaršanos maniem deniņiem pēdējās dejas laikā. Vakarā, ejot uz Lācīša jubileju, centos sev iestāstīt, ka tas ir gandrīz pienākums, tēloju, ka esmu sašutusi, ka līdzi nenāk vīrs. Es jau to arī nemaz negribēju, jo skaidri zināju, ka satikšu Tomasu.
Agrīna rīta krēsla nes Saulstūriem jaunu rītu, jau var saskatīt ziedu apveidus. Dālijas ir šāgada mājas skaistākā rota. Tās zied īpaši bagātīgi, un līdz rudens salnām vēl ir laiciņš. Ar nedaudz drebošu sirdi veru durvis. Vannas istabas boilerā vēl saglabājies siltais ūdens. Verot guļamistabas durvis, tās nodevīgi iečīkstas. Tālis gan paceļ galvu, taču tūliņ turpina gulēt. Arī mana klusā ielīšana gultā viņu nepamodina. Aizmiegot acu priekšā redzu deju virpuļus, un viegls reibonis ienes mani miega valstībā. Ausīs vēl atskan kāda melodija. Pamostos no kafijas aromāta. Atverot acis, redzu Tāli pie gultas ar kafijas tasi, it kā mēs būtu kopā pavadījuši šo nakti. Pēkšņi paklusām ierunājas mana sirdsapziņa: “Tāle, nedari tālāk savas romantiskās muļķības! Aizmirsti Dzeņumuižas muzikantu! Tev ir ģimene, lieli bērni, mīlas romantika nav priekš tevis…”
Man ir pārsteigums: tik aizņemtais vīrs šoreiz ir mājās. Izskatās mierīgs, nesteidzīgs, labsirdīgi pajoko par manu aizgulēšanos, izvaicā par direktora jubileju. Man pašai patīk ieklausīties, ka es Tālim atstāstu balles norisi. Es nemeloju, tikai šo to, kas attiecas uz mani pašu, noklusēju. Kas būtu, ja es savas jūtu kārtis saliktu uz mūsu ģimenes galda? Tās es nēsāšu kabatā, tās ir manas, šodien es tās neaiztikšu. Kā par brīnumu, vīrs šorīt izskatās omulīgi noskaņots. Pie brokastīm, kas ir krietni aizkavējušās, viņš ierosina kaut kur mums visiem aizbraukt. Viena kopīgi pavadīta diena būtu kā radīta pirms jaunu gaitu sākuma. Neesmu vēl izgulējusies un īpašu entuziasmu nejūtu, taču Tālis, Ralfs un Karīna balso par atpūtu mežā, un man ir jāpakļaujas.
Tikai ar Augstajiem kalniem es šodien negribētu tikties, taču Tālis aizved mūs tieši uz turieni. Ilgi te neesam bijuši, bet liekas nekas dabas norisēs nav mainījies. Baltā sūna mīksti apņem kājas, apkārt vēdī meža smaržu buķete. Virši ir noziedējuši. Mūs sveicina brūkleņu sārtums un sēņu cepurīšu aicinājums. Abi bērni aizspurdz sēnēs, mēs ar Tāli attupstamies brūkleņu mētrās. Pāris veselīgo ogu litri ziemas galdam vienmēr bijuši pagrabā. Tāpat būs arī šogad.
