Uz Rīgas stacijas perona vilciens pienāca noteiktā stundā. Mani sagaidīja mans tēvs ar Ralfu. Tirpas pārskrēja pār muguru: vai tiešām ar Tāli kas atgadījies? Nē! Nekas!
Uz Rīgas stacijas perona vilciens pienāca noteiktā stundā. Mani sagaidīja mans tēvs ar Ralfu. Tirpas pārskrēja pār muguru: vai tiešām ar Tāli kas atgadījies? Nē! Nekas! Viņš neesot bijis tik drošs, lai dotos ceļā uz Rīgu man pretī. Apkampusi dēlu, es sajutu viņa priecīgos sirdspukstus, mēs čalojām visu ceļu līdz “Liepām.”
Tēvs bija drūms un nerunīgs. Atbraukusi es uzzināju, ka Tālis ar alkohola delīriju aizvests uz Straupi – viņa mērs nu bija pilns. Visdīvainākais bija tas, ka es izjutu atvieglinājumu. Atbraucam “Liepās” vēlā vakarā. Ralfs braucot iešūpots dziļā bērna miegā. Viņam “Liepās” sava gultiņa un pierasta vietiņa. Arī es nolemju, ka palikšu pie savējiem. Man negribas šobrīd satikt vīramāti, vakars nav labākais tikšanās brīdis, jo Tālis atrodas psihiatriskajā slimnīcā. Gribu arī vecākiem pastāstīt par ceļojuma iespaidiem, parādīt pastkartes. Man kopš bērnu dienām bijis jāatskaitās par redzēto tālākos ceļos. Gribu arī uzzināt, kā notika ar Tāli un kas bija pēdējais piliens viņa alkohola glāzē. Sava daļa pārmetumu pienākas arī man, jo mana ceļošana vienatnē viņu, protams, neiepriecināja. Izsaku savas bažas tēvam.
“Ja cilvēkam slāpst pēc alkohola, tas arī ir vienīgais, ko dzērājs grib, un nav svarīgi, kā to motivēt. Viņam uznāca slāpe, dzēra kopā ar dažiem darbnīcas večiem dienas piecas. Kādas dienas nedzēra, un tad arī viss sākās,” tēvs skaidro. “Es neko tādu nebiju redzējis – kliedz: “Glābiet! Mani tūliņ noķers un nositīs! Savāciet tos tārpus! Kas viņus palaidi?” Tad arī atjēdzām, ka tas no dzeršanas. Sāka runāt pavisam šķērsām. Nu saucām feldšeri, un tas uzreiz saprata, kas par lietu. Esot zvanījis uz Straupi, tagad jau viss esot aiz muguras. Tālis iziešot pilnu ārstēšanās kursu.
Ralfs, par laimi, neko sliktu neesot saskatījies. Abi ar Liepu māti, kā viņš sauc manu mammu, aizgājuši no mājas tālāk pastaigāties. Puika zinot, ka tētis slimnīcā. Paldies Dievam, Ralfa dvēselīte nav piesārņojusies. Agri vai vēlu ar Tāli tā arī bija lemts notikt. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kam ceļš uz Straupi.
2. nodaļa.
Atgriežoties no Bulgārijas, mani sagaida Elvīras pārmetumu pilnie skatieni. Mīļais dēliņš ir Straupē, un vainīgā nepārprotami viņas acīs esmu es. “Tikai tādēļ, ka aizbrauci uz to pasaules galu viena, Tālis nenoturējās, sadzērās, mēru nejuta un nu ir tur,” viņa elso. Es esmu galvenais grēkāzis. Vīramātes saraudātās acis met zibeņus, un kā tuvīna pērkona dārdi skan pelnīti un nepelnīti pārmetumi. Kad iebilstu, ka tas ir labi, ka Tālis beidzot ārstēsies no alkoholisma, atkal uguns ir pakulās: “Tu viņu nemīli, tikai izmanto viņa labo sirdi, blandies pa pasauli.”
