Kopā ar Tāli gan viņa ļautu mums braukt vai uz pasaules galu. Kad es ieteicos, ka ar dzērāju nav iespējams ceļot, sākās atkal viens strīds un ne pēdējais.
Kopā ar Tāli gan viņa ļautu mums braukt vai uz pasaules galu. Kad es ieteicos, ka ar dzērāju nav iespējams ceļot, sākās atkal viens strīds un ne pēdējais. Viņa pārmeta naudas izšķiešanu, bezsirdību un visu ko citu. Man esot vienalga, kas notiek ar manu vīru. Tālim pašreiz bija gaišais periods, viņš nostājās manā pusē, un mēs šķīrāmies kā laulāts pāris. Man pat kļuva viņa žēl, kad caur vagona logu māju atvadas. Uz perona viņš palika viens, bēdīgs un izskatījās kā noraudājies. Mani vilciens nesa pretī atpūtai, bet kam pretī gāja mans vīrs? Varbūt īslaicīgā attālināšanās varētu nākt par labu mūsu attiecībām?
Kad vilciens pārbrauca robežu un mainīja vagonu riteņus, jo sākās cita platuma sliežu ceļš, es jau biju aizmirsusi visas savas ģimenes nepatikšanas. Rīta blāzma iespīdēja caur vagona logu, kaut uz valsts robežas daba neizcēlās ar krāšņumu. Sliežu ceļus apņēma metāla režģis, un robežsargi rūpīgi pētīja mūsu ārzemju pases un bagāžu, deklarējām savas līdzņemtās finanses un zeltlietas. Noskaņojums kļuva romantisks. Daudzi brauca pēc piedzīvojumiem un gaidīja ārzemju labumu parādīšanos. Kad vilciens pēc pāris stundām uzņēma gaitu jau pa citām sliedēm, pie loga, kur es stāvēju un vēroju neparasto un neredzēto dabas ainavu, man blakus nostājās blonds, gara auguma vīrietis. Iepazināmies. Varis kļuva mans tuvākais ceļojuma biedrs. Ekskursanti pamazām sapazinās, kopīgs ceļojums daudzus satuvināja arī ciešāk nekā gadījuma ceļa biedrus. Varnā un Zelta smilšu pludmalē mēs jau bijām nešķirami. Albenas kūrorta krāšņums, rožu plantācijas apbūra. Puse ekskursantu bija – kā tagad saka – krieviski runājošie. Bulgāru gidi mainījās kā kaleidoskopā, gandrīz katrā pilsētā jauns pavadonis. Lūgums dziedāt krievu dziesmas guva vāju atbalsi, mūsu grupā nebija lielu dziedātāju. Krievu valodā noskanēja tikai “Katjuša”, ko pazina Bulgārijā un “Piemaskavas vakari”. Toties latviešu dziedamās dziesmas mēs sirsnīgi dziedājām kārtu kārtām. Bulgāru uztverē mēs visi bijām krievi – Sovetskij Sojuz, kas kāri ķemmēja veikalus, degustēja bulgāru vīnus un priecājās par dabas ainavām un kalniem. Sevišķi skaisti izskatījās krīta klintis, bet Šepkas kalnu pakājē es sajutu balstošo Vara roku, un tas likās tik patīkami, skudriņas sāka tekalēt pa muguru.
Mēs abi gatavojāmies kāda lēmuma pieņemšanai. Es biju vesela, jauna sieviete, kas uzticību dzērājam vīram neuzskatīja par obligātu. Uzdzīve restorānos pēc obligātajām vakariņām, nacionālo bulgāru ansambļu trakulīgie akordi – tas viss atraisīja mūsu seksuālās vēlmes. Es un Varis – mēs viens otram patikām un Gabrovā, ne augstākās klases viesnīcā, kopā jau divvientulībā lasījām gabroviešu anekdotes un rīkojāmies tāpat kā vēstīja šīs tautas gudrības, mēs devām viens otram, neko pie tam paši nezaudējot. Mēs sevi nešaustījām, bet šinī teiksmainajā zemes vietā dzīvojām par prieku sev un vienai dienai.
Gabrovieši esot taupības dēļ izdomājuši šauras bikses, īsus svārkus, tikai vienā sērkociņu kastītes pusē sēru, vissīkākās monētas “stotinkus” un stārķu ligzdās likuši perēt zosu olas, tāpēc arī Gabrovā stārķu neesot. Mēs nebijām vienīgais īslaicīgais pāris, Bulgārijā daudzi jutās brīvi un par kaimiņiem neinteresējās. Varī es gandrīz iemīlējos…
Sofijā, meklējot dāvanas tuviniekiem, ievērojām, ka arī Bulgārija ir nabagu zeme. Tālim neko labāku par pītu un pilnu vīna pudeli neatradu, Ralfam nopirku mīlīgu plastmasas mājdzīvnieku kolekciju. Pārējiem priekšā celšu Gabrovas anekdošu krājumus, tas arī bija pats tipiskākais ceļojuma liecinieks. Atceļā mani māca skumjas. Jautrība bija palikusi rožu zemē. Pamājām abi ar Vari viens otram atvadu sveicienu.
