Nu es uzplauku visā savā sievietes krāšņumā. Tālim es likos auksta un garlaicīga, Vilnim – kā Āzijas tuksnesis, valguma aizcieties.
Nu es uzplauku visā savā sievietes krāšņumā. Tālim es likos auksta un garlaicīga, Vilnim – kā Āzijas tuksnesis, valguma aizcieties. Mani neinteresēja, vai esmu viņa vienīgais medījums. Viņš mani mācīja ne tikai valdīt automašīnas stūri, viņš pārzināja arī drošā seksa noslēpumus. Tagad no autoskolas mācībām es atgriezos, trallinādama sen piemirstas melodijas, un tas visiem nāca par labu.
Reizēm tikai Ralfa priekšā es it kā samulsu, taču viņam mana aizraušanās ar autopriekiem nekādu ļaunumu nenesa. Arī Tālis labāk pacieta atplaukušu sievu nekā nīgru rūcēju un mājās tupētāju. Cīņa ar alkohola kāri mazināja viņa uzmanību pret mani. Pieķēru viņu mājās reizēm dzerot vienatnē, bez savas ierastās kompānijas mehāniskajās darbnīcās, bet mani viņš nepieķēra. Mans mīļākais bija Vilnis – blonds, piemīlīgs, stalts jauneklis. Tāļa iemīļotā – pudele – viņam laikam sniedza to pašu aizmiršanos un baudu, ko es atliku likām baudīju visu vasaru kopā ar savu instruktoru, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Arī mēs dejojām vienu vasaru, un pat šodien es jūtu šīs saules atblāzmu, siltumu un nešaustu sevi ar pārmetumiem. Dzīve jāņem tāda, kāda tā ir…
Man pēc šīs vasaras bija pieauguši spārni, un tos neviens man nevar atņemt. Dzīvesprieks manī kūsāja pārpārēm. Ar prieku es audzināju dēlu, skraidījām vakaros, tautasdziesmas dziedādami pa tuvējiem kalniem un lejām, rūdīju viņu fiziskās nodarbībās. Es biju apguvusi labas šofera iemaņas, mana mazā pasaulīte pavērās plašāka. Nobeidzu nākamā gada laikā uz laiku pārtrauktās studijas Daugavpilī. Es biju patstāvīga sieviete un, agrākās dzīves likstas mani vairs tā neuztrauca. Sapņoju atsākt skolotājas gaitas, nu man bija diploms un stabila vieta dzīvē. Bieži iegriezos “Liepās” pie vecākiem. Mamma atkal varēja lepoties ar savu meitu, šuva man modīgas kleitas, braucām ar manu “Ņivu” ogās un sēnēs. Mana dzīve no Tāļa dzīves bija atvirzījusies. Viņš uz sava purvā peldošā ciņa turējās, reizēm Elvīras balstīts. Es atsāku pilnvērtīgu dzīvi skolā, sāku mācīt pirmo klasīti lielajām dzīves gudrībām. Darbs mani aizrāva, un es zināju, kāpēc. Ar Vilni vairs nesatikos, bet aizvien atcerējos un meklēju sev iespēju satikt tādu pat saprotošu draugu.
Tieši šinī laikā, kad biju darbaholijas pārņemta, Tāli sāka mocīt greizsirdības murgi, citādi es tos nevaru nosaukt. Viņš mani sāka izsekot, pārbaudīt manas gaitas, reizēm kļuva agresīvs, palaida pat rokas. Nekad neviens nebija mani sitis. Pat Elvīra uz īsu brīdi nostājās manā pusē. Arī viņai dēla aizdomas likās bez iemesla un murgu vērtas. Šad tad viņa ierunājās par Tāļa ārstēšanos. Tagad viņa vainoja arī viņa tēvu, kas likās nodzēris sava dēla veselību. Ļaunā priekā es neņēmu galvā viņas problēmas. Kas bija dāsni sēts, tas tagad auga griezdamies: dēls sāka ļauni izturēties arī pret Elvīru, melot, attaisnoties nemākulīgi un nevietā. Nē! Tālis vairs nebija Elvīras vienīgais acuraugs. Tagad viņa lutināja Ralfu, pacietīgi nesot dzērāja mātes krustu. No agrākās staltās piecdesmitgadnieces vairs nebija ne vēsts: sāka slimot, iemantoja paaugstinātu asinsspiedienu, mocījās ar bezmiegu, nopūzdamās samazināja mūsu saimniecību.
Toties es plauku un ziedēju. Uz desmit dienām kopā ar ciema pašdarbniekiem aizbraucu uz saulaino sešpadsmito padomju republiku Bulgāriju. Tas līdz šim bijis mans vienīgais ārzemju ceļojums. Ralfu es pilnībā uzticēju saviem vecākiem, jo Elvīra acīmredzot, lai šis ceļojums nenotiktu, atteicās no tik atbildīga uzdevuma. Parasti tik uzņēmīgā un visu varošā Elvīra atzina savu bezspēcību tikt galā ar piecus gadus vecu bērnu. Es sapratu. Viņa neatbalstīja manu vientuļo atpūtu.
perona viņš palika viens, bēdīgs un izskatījās kā noraudājies. Mani vilciens nesa pretī atpūtai, bet kam pretī gāja mans vīrs? Varbūt īslaicīgā attālināšanās varētu nākt par labu mūsu attiecībām? Kad vilciens pārbrauca robežu un mainīja vagonu riteņus, jo sākās cita platuma sliežu ceļš, es jau biju aizmirsusi visas savas ģimenes nepatikšanas. Rīta blāzma iespīdēja caur vagona logu, kaut uz valsts robežas daba neizcēlās ar krāšņumu. Sliežu ceļus apņēma metāla režģis un robežsargi rūpīgi pētīja mūsu ārzemju pases un bagāžu, deklarējām savas līdzņemtās finanses un zeltlietas. Noskaņojums kļuva romantisks. Daudzi brauca pēc piedzīvojumiem un gaidīja ārzemju labumu parādīšanos. Kad vilciens pēc pāris stundām uzņēma gaitu jau pa citām sliedēm, pie loga, kur es stāvēju un vēroju neparasto un neredzēto dabas ainavu, man blakus nostājās blonds, gara auguma vīrietis. Iepazināmies. Varis kļuva mans tuvākais ceļojuma biedrs. Ekskursanti pamazām sapazinās, kopīgs ceļojums daudzus satuvināja arī ciešāk nekā gadījuma ceļa biedrus. Varnā un Zelta smilšu pludmalē mēs jau bijām nešķirami. Albenas kūrorta krāšņums, rožu plantācijas apbūra. Puse ekskursantu bija – kā tagad saka – krieviski runājošie. Bulgāru gidi mainījās kā kaleidoskopā, gandrīz katrā pilsētā jauns pavadonis. Lūgums dziedāt krievu dziesmas guva vāju atbalsi, mūsu grupā nebija lielu dziedātāju. Krievu valodā noskanēja tikai Katjuša, ko pazina Bulgārijā un Piemaskavas vakari. Toties latviešu dziedamās dziesmas mēs sirsnīgi dziedājām kārtu kārtām. Bulgāru uztverē mēs visi bijām krievi – Sovetskij Sojuz, kas kāri ķemmēja veikalus, degustēja bulgāru vīnus un priecājās par dabas ainavām un kalniem. Sevišķi skaisti izskatījās krīta klintis, bet Šepkas kalnu pakājē es sajutu balstošo Vara roku, un tas likās tik patīkami, skudriņas sāka tekalēt pa muguru. Mēs abi gatavojāmies kāda lēmuma pieņemšanai. Es biju vesela, jauna sieviete, kas uzticību dzērājam vīram neuzskatīja par obligātu. Uzdzīve restorānos pēc obligātajām vakariņām, nacionālo bulgāru ansambļu trakulīgie akordi, tas viss atraisīja mūsu seksuālās vēlmes. Es un Varis – mēs viens otram patikām un Gabrovā, ne augstākās klases viesnīcā, kopā jau divvientulībā lasījām gabroviešu anekdotes un rīkojāmies tāpat kā vēstīja šīs tautas gudrības, mēs devām viens otram, neko pie tam paši nezaudējot. Mēs sevi nešaustījām bet šinī teiksmainajā zemes vietā dzīvojām par prieku sev un vienai dienai. Gabrovieši esot taupības dēļ izdomājuši šauras bikses, īsus svārkus, tikai vienā sērkociņu kastītes pusē sēru, vissīkākās monētas “stotinkus” un stārķu ligzdās likuši perēt zosu olas, tāpēc arī Gabrovā stārķu neesot. Mēs nebijām vienīgais īslaicīgais pāris, Bulgārijā daudzi jutās brīvi un par kaimiņiem neinteresējās. Varī es gandrīz iemīlējos… Sofijā, meklējot dāvanas tuviniekiem, ievērojām, ka arī Bulgārija ir nabagu zeme. Tālim neko labāku par pītu un pilnu vīna pudeli neatradu, Ralfam nopirku mīlīgu plastmasas mājdzīvnieku kolekciju. Pārējiem priekšā celšu Gabrovas anekdošu krājumus, tas arī bija pats tipiskākais ceļojuma liecinieks. Atceļā mani māca skumjas. Jautrība bija palikusi rožu zemē. Pamājām abi ar Vari viens otram atvadu sveicienu. Uz Rīgas stacijas perona vilciens pienāca noteiktā stundā. Mani sagaidīja mans tēvs ar Ralfu. Tirpas pārskrēja pār muguru: vai tiešām ar Tāli kas atgadījies? Nē! Nekas! Viņš neesot bijis tik drošs, lai dotos ceļā uz Rīgu man pretī. Apkampusi dēlu, es sajutu viņa priecīgos sirdspukstus, mēs čalojām visu ceļu līdz “Liepām.” Tēvs bija drūms un nerunīgs. Atbraukusi es uzzināju, ka Tālis ar alkohola delīriju aizvests uz Straupi – viņa mērs nu bija pilns. Visdīvainākais bija tas, ka es izjutu atvieglinājumu. Atbraucam Liepās vēlā vakarā. Ralfs braucot iešūpots dziļā bērna miegā. Viņam Liepās sava gultiņa un pierasta vietiņa. Arī es nolemju, ka palikšu pie savējiem. Man negribas šobrīd satikt vīra māti, vakars nav labākais tikšanās brīdis, jo Tālis atrodas psihiatriskajā slimnīcā. Gribu arī vecākiem pastāstīt par ceļojuma iespaidiem, parādīt pastkartes. Man kopš bērnu dienām bijis jāatskaitās par redzēto tālākos ceļos. Gribu arī uzzināt, kā notika ar Tāli un kas bija pēdējais piliens viņa alkohola glāzē. Sava daļa pārmetumu pienākas arī man, jo mana ceļošana vienatnē viņu protams neiepriecināja. Izsaku savas bažas tēvam. “Ja cilvēkam slāpst pēc alkohola, tas arī ir vienīgais, ko dzērājs grib un nav svarīgi, kā to motivēt. Viņam uznāca slāpe, dzēra kopā ar dažiem darbnīcas večiem dienas piecas. Kādas dienas nedzēra un tad arī viss sākās,” tēvs skaidro. “Es neko tādu nebiju redzējis – kliedz: “Glābiet! Mani tūliņ noķers un nositīs! Savāciet tos tārpus! Kas viņus palaidi?” Tad arī atjēdzām, ka tas no dzeršanas. Sāka runāt pavisam šķērsām. Nu saucām feldšeri un tas uzreiz saprata, kas par lietu. Esot zvanījis uz Straupi, tagad jau viss esot aiz muguras. Tālis iziešot pilnu ārstēšanās kursu. Ralfs par laimi neko sliktu neesot saskatījies. Abi ar Liepu māti, kā viņš sauc manu mammu, aizgājuši no mājas tālāk pastaigāties. Puika zinot, ka tētis slimnīcā. Paldies Dievam, Ralfa dvēselīte nav piesārņojusies. Agri vai vēlu ar Tāli tā arī bija lemts notikt. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kam ceļš uz Straupi.
2. nodaļa. Atgriežoties no Bulgārijas mani sagaida Elvīras pārmetumu pilnie skatieni. Mīļais dēliņš ir Straupē, un vainīgā nepārprotami viņas acīs esmu es. “Tikai tādēļ, ka aizbrauci uz to pasaules galu viena, Tālis nenoturējās, sadzērās, mēru nejuta un nu ir tur,” viņa elso. Es esmu galvenais grēkāzis. Vīramātes saraudātās acis met zibeņus un kā tuvīna pērkona dārdi skan pelnīti un nepelnīti pārmetumi. Kad iebilstu, ka tas ir labi, ka Tālis beidzot ārstēsies no alkoholisma, atkal uguns ir pakulās: “Tu viņu nemīli, tikai izmanto viņa labo sirdi, blandies pa pasauli,” viņa nerimstas. “Tava mātes mīlestība ir neizmērojama un bezgalīga. Ar savu mūžīgo plostošanu var nokaut ne tikai manu mīlestību, bet arī pēdējās pacietības paliekas. Kāpēc man būtu jāziedo sava un Ralfa dzīve? Mūsu vienīgā cerība ir viņa ārstēšanās,” nobeidzu sarunu par šo tēmu. Neuzdrīkstos un nevēlos Elvīrai atdot arī viņai domāto dāvanu – gaisīgu lakatiņu. To pērkot biju cerējusi sagaidīt kaut vienu pateicīgu zilās acs skatienu, taču mani atgriežoties šaustīja brūnās acs aukstais spīdums. Pamanījusi Tālim vesto Bulgārijas vīna trauku, viņa kā ārprātā metas pie krūkas, atrauj korķi un izlej sārto saturu izlietnē. Sajūtu vieglu vīna aromātu, kas paliek vēl brīdi gaisā pēc satura aiztecēšanas. “Tu, slepkava, slepkava! Tikai tas vēl trūka! Inde!” viņa patiesā izmisumā noklaudzina savas istabas durvis. Kādu brīdi dzirdu viņas izmisīgo elsošanu. Arī es nesaprotu, kāpēc vedu Tālim šo trauku. Jūtos vainīga. Elvīras sāpes ir patiesas un man viņas kļūst gandrīz žēl. Mana un Tāļa laulība nav izdevusies. Mēs katrs skatījāmies savā virzienā: viņš uz alkoholu, es uz seksu ārpus ģimenes. Varbūt nebūtu zaļā pūķa varas pār Tāli, nebūtu arī manu sānsoļu? Daba nav cietusi tukšumu. Dēls mani no Bulgārijas ceļojuma sagaida ar aizkustinošu bērna mīlestību. Siltā augumiņa piekļaušanās, prātīgā tērzēšana par “Liepās” piedzīvoto liek aizmirst visu nepatīkamo. Man lielākā laime un dzīves piepildījums ir Ralfs. Vakara pasaciņas vietā skatāmies mana ceļojuma skatu kartes. Mājdzīvnieku kolekcija uz ilgu laiku ir dēla vērtīgākā manta. Kad gatavi Bulgārijas diapozitīvi, Ralfs grib tos redzēt atkal un atkal. Arī Elvīra klusējot noskatās mana ceļojuma krāsaino atspulgu, bet izlietais ūdens nav sasmeļams. Mūsu sarunas ir iestrēgušas, abas esam spītīgas un principiālas, katrai sava taisnība. Jūtu pienākumu Tāli slimnīcā apmeklēt, taču atlieku ceļojumu no dienas uz dienu. Baidos no satikšanās? Jūtu sirdsapziņas pārmetumus par savu ceļojuma aizraušanos un īso romānu? Varbūt! Taču viss ir beidzies… nekā paliekoša. Visvairāk Tāļa jaunās, skaidrās dzīves balsts izrādās mans tēvs. Acīmredzot znota dzeršanas kāre viņu ir sāpinājusi visus mūsu kopdzīves gadus. Tēvs ir sarūpējis veselu kaudzi piemērotu grāmatu, kas stiprinātu Tāļa apņemšanos. Arī Ralfs gatavo tētim dāvanu – zīmē un krāso, pieminēdams ciemos braukšanu vai katrā teikumā. Elvīra sākumā gatavojas dēla apciemojumam, tad strauji maina savas domas. Es saprotu, ka viņa tāpat kā es, baidās satikt dēlu tik neierastā vietā, redzēt viņu vārgu un izmocītu, pie tam vēl brauciens kopā ar mani rada bažas. Sestdienas rīts ir saules pieliets. Daba ziedu pilna gatavojas Jāņa dienas sagaidīšanai. Mēs braucam pie Tāļa uz Straupi. Nekad neesmu tur bijusi, ceļu zina tēvs un pēc pāris stundu brauciena esam pie Straupes pils. Masīvajā, atturīgajā ēkā ar torni tagad ir Narkoloģiskā slimnīca. Pie vārtiem milicis. “Ko ir izdarījis tētis, ka te milicis?” vaicā Ralfs. “Milicis ir lai sargātu slimniekus, lai neienes kādas sliktas lietas, lai būtu kārtība,” mans tēvs skaidro acīgajam jautātājam. “Lai neienes šņabi?” Ralfs atkal prasa. Tātad arī bērns ir jau tik liels, ka saprot lietas būtību. Seši gadi viņam paliks septembrī. Atkal atbildēt var tikai mans tēvs: “Jā, arī to. Alkohols sabojā veselību. Tēvs tagad nedzers nemaz, tas nav labs dzēriens.” “Iesala dzēriens ir labs dzēriens un limonāde arī. Pareizi?” Ralfs turpina bērna domu. Mēs esam vienīgie apmeklētāji. Personāls brīdina, ka nedrīkst ienest alkoholu. Vai tad to vēl te nesaprot? Tikšanos ar Tāli gaidām ilgi. Viņam patreiz esot uzlikta sistēma… Vērojam apkārtējās norises sēžot uz sola pils priekšā. Pelēki, neizteiksmīgi cilvēku stāvi, dažs nodurtu galvu, vecāki un jaunāki. Kāds vecāks vīrs šļūcošiem soļiem kaut ko murminot aiziet garām un netālu no mums nokārto savas dabiskās vajadzības. “Bērnam tas nav jāskatās,” nosaka tēvs, “mēs aiziesim apskatīt apkārtni.” Palieku viena. Karsti. Saule cepina neizturami. Pamalē drūzmējas zili – melni mākoņi. Iespējams, būs pērkons. Arī zemei vajadzīga veldze, atelpa no karstuma un sausuma. Lietus nav lijis vismaz mēnesi. Jasmīnu krūms aiz muguras izplata skurbīgu smaržu. Gaidu Tāli. Beidzot redzu nākot: viņš izskatās labāk, nekā nesen redzētie nomāktie tipi. Samocīts smaids. Saskūpstāmies. Izjūtu atvieglojumu, rodas kāda sen neizjusta tuvības sajūta. Vispārējas frāzes nomierina mūs abus. Uzzinājis, ka atbraucis arī mans tēvs un Ralfs, Tālis kļūst priecīgāks. Par Elvīru viņš neprasa – nezinu kādēļ, bet es arī neko nesaku, nenododu arī sveicienus no viņas. Sveicinājumi palikuši mājās. Uzzinu, ka šeit notiek arī nodarbības alkoholiķu ģimenes locekļiem jeb līdzatkarīgajiem, kā to sauc. Solos apmeklēt un pierakstu datumus. Šo to pastāstu par ceļojumu un uzdāvinu Gabrovas anekdotes. Par vīna krūkas likteni klusēju, būtu netaktiski tagad pieminēt alkoholu. Kad Tālis apliek man roku ap pleciem un uzspiež uz auss maigu skūpstu, manī uzbango siltas jūtas. Varbūt vēl iespējams sākt visu no gala? Kad atgriežas mans tēvs un Ralfs, visa uzmanība pievērsta dēlam. Tālis ir izmaucis kārklu stabulīti. Spēlīte ir tik vienkārša, taču dēls ir sajūsmā: “Tāda man nekad nav bijusi,” viņš priecājas un svelpj tik skaļi, ka apkārtējie sāk piegriezt mums vērību. Tālis šūpo dēlu uz kājas, kā kādreiz maziņu šūpoja un māca dziesmiņu, ko arī es bērnībā dzirdēju no sava tēva: “Tilli, tilli, buku, buku, Sieviņ’ vedu vezumā. Pats tecēju kājiņām, Stabulītes taisīdams.” Ar dažu reižu atkārtošanu pietiek, lai pantiņu ielāgotu Ralfs. Viņi abi ir aizkustinoši. Uz sola uzklāju mūsu līdzatvesto cienastu galdu. Sarunās ar slimnieku cenšamies būt jautri, taču jautrības teātris lāgā neizdodas. Beidzot mans tēvs uzrunā Tāli bez aplinkiem: “Kā būs, vai tiksi galā ar to pūķi? Te laikam jokus netaisa?” “Apņemšanās ir nopietna. Ja jūs redzētu, kādas te ir metodes: ārstē ar to pašu, no kā esam slimi. Izraisa vemšanu. No alkohola smakas vien paliek slikti. Tādas ir tās lietiņas. Laimīgs tas, kam ar alkoholu nav bijusi savienība.” Iestājas neveikls klusums. Melnie mākoņi pakāpušies krietni augstu. Bezdelīgas lido gandrīz virs mūsu galvām – būs lietus. Ralfs sēž Tālim klēpī, cieši viņam piekļāvies. Mazā rociņa glāsta tēva vaigu. Neatceros viņus tā sēdējušus. Nejaušu asaru pamanu uz vīra vaiga. Negribas traucēt šo svēto brīdi. Varbūt tieši bērna tuvums palīdzēs izrauties no alkohola pinekļiem? Pirmo reizi savos divdesmit sešos gados es aptveru, ka mēs esam ģimene, kurā viens par otru ir atbildīgi. Arī mājās atgriezusies jūtos kā apskaidrota. Pati uzmeklēju Elvīru un stāstu, ka viss būs labi, ka Tālis ir pārliecināts par panākumiem, ka labi izskatās, sūta sveicienus un gaida viņu ciemos. Tā arī ir, viņš tikai šo savu vēlēšanos neizteica. Tāļa sirdī ir vieta arī mātei, un man patreiz nav nekādu greizsirdības jūtu. Eju palīgā padarīt vakara darbus un saņemu Elvīras zilās acs pateicīgo skatienu.
