Laikam jau mana kļūmīgā dzīve viņu pārāk nospieda. To es sapratu daudz par vēlu… Tēvs bija pēc rakstura mazrunīgs, noslēgts cilvēks.
Laikam jau mana kļūmīgā dzīve viņu pārāk nospieda. To es sapratu daudz par vēlu… Tēvs bija pēc rakstura mazrunīgs, noslēgts cilvēks. Es neatceros nevienu reizi, kad viņa pamācības būtu bijušas garākas par dažiem teikumiem. Arī skolā, kur tēvs pasniedza fizkultūru un praktiskos darbus zēniem, viņš vairāk mācīja ar darbu un savu paraugu, retāk ar vārdiem vai garām runām. Es biju ģimenes vienīgais bērns un tikai tagad saprotu, ka visa viņa tēva mīlestība pārpārēm tika man. Nedzērājs un nesmēķētājs pēc savas visstingrākās pārliecības, viņš ar nievājošu protestu vērtēja pīpmaņus un pudelesbrāļus, un tieši viņam znots trāpījās dzērājs. Uzzinājis par Tāļa tieksmi pēc grādīgajiem, viņš tikai noteica: “Ja līdz trīsdesmit gadiem prāta nav, tad arī nebūs.” Tāli nerāja, nemoralizēja, tikai “Liepās” nekad viņam alkoholu, pat ne alu, neatvēlēja. Lai cik lielas svinības nebūtu, tēvs glāzi necēla un citus uz to nemudināja.
Vēlāk, no alkohola sērgas atbrīvojies, Tālis ar lielu cieņu izteicās par tēva stingro nostāju. Tā arī bijusi izšķirošā lēmuma pieņemšanai ārstēties. “Būtu man bijis tāds tēvs kā tavējais, es tagad nemocītos,” Tālis šad tad sevi šaustīja, pēc alkohola grūtumiem atgūdamies.
Bet plosti Tālim atsākās pēc pusgadu īsā atturības perioda. Varbūt tur bija vainojams mans seksuālais vēsums. To laikam arī uzturēja pastāvīgā Elvīras klātbūtne – man likās, ka viņas skatieni ienāk mūsu guļamistabā un nosoda mūsu seksu. Manas ķildas ar Elvīru bieži uzliesmoja kā ogles zem pelniem. Pēc vismazākā pāridarījuma, aizrādījuma un pat nevainīga padoma es griezu Tālim muguru, biju aizņemta tikai ar Ralfu un ļāvu vīram atkal slīdēt atpakaļ vecajā purvā. Reizēm mani pārņēma ļauns prieks, ka Elvīras mīļais dēliņš atkal ir pilnā un atvelkas mājās kā nokaunējies suns. Gaišajos dzīves brīžos, kad alkohola kārdinājums pierima, viņš atkal izpirka savu vainu, pazemīgi kalpodams man un Ralfam.
Kopā ar māti raka puķu dobes, stādīja ap “Saulstūriem” augļukokus un ogu krūmus, valsts darbā panāca nokavēto. Māte par katru cenu gribēja turēt saimniecību: govi, putnus, cūku. Vienas vasaras laikā tika uzcelta ērta kūts. Darbs sāka dzīt darbu arī mājās. Elvīra bija kontrolasistente – pārraudze un savas profesionālās zināšanas tagad mācīja arī man. Lopi viņas acīs bija liels svētums, gandrīz kā ģimenes locekļi. Ja kādu stundu nokavējās kūts darbi, laikus netika izslaukta govs, lielāku grēku nevarēja iedomāties – pār manu galvu bira pārmetumi. Mums bija dažādi vērtību kritēriji. Trīs gadus pēc Ralfa piedzimšanas es sēdēju mājās, Elvīras darbdienās kopu saimniecību un bieži krāju sevī dusmas par savu vienmuļo dzīvi. Uzklausot Elvīras prātīgajam padomam, es sāku mācīties autoskolā. Bija arī pēdējais laiks mana dzērāja vīra dēļ ņemt automašīnas stūri savās rokās.
Autoskolā es jutos tik labi, ka jaunās profesijas apgūšanas aizrautībā pat sāku labāk satikt ar Elvīru. Viņa daudz noņēmās ar Ralfu, strādāja, spēkus netaupot, dārzā un kūtī, cepa un vārīja. Ko nepadarīja dzeršanas mocītais dēls, to veica viņa māte. Autoskolā es atkal jutos pārliecināta par sevi, savu sievišķību un varēšanu. Pavisam nemanāmi sākās romāns ar instruktoru. Mums abiem, Vilnim un man, tas daudz neko nenozīmēja, taču abi to atzinām par skaistu laiku. Viņš vēl tikai meklēja savu sapņu princesi, es biju vīrieša uzmanības un varēšanas aizcietusies. Braukšanas praktiskās mācības ir tik piemērotas arī mīlestības nodarbībām. Vasara togad bija silta un krāšņa, vientuļie dabas stūrīši vilināt vilināja.
