Kaunos par savu dvēseles vājumu, šaustu sevi, aprāju slikto garastāvokli, dzīves pelēcības sajūtu. Te saņemos, te atkal jūtu vienaldzību pret visu.
Kaunos par savu dvēseles vājumu, šaustu sevi, aprāju slikto garastāvokli, dzīves pelēcības sajūtu. Te saņemos, te atkal jūtu vienaldzību pret visu. Rītos agri pamostos, pinos domās, jūtu sirdspukstus kā apnicīgu metronomu, kas traucē un atgādina bijušo, uzmācas domas, ka var notikt kaut kas negaidīts un negatīvs. Nezinu, kam prasīt padomu. Nervoza un ērcīga kļūstu attiecībās ar Tāli. Manī ir kā divi cilvēki – viens runā saprāta balsī, ka nedrīkst aizsvilties, nedrīkst pārsteigties; otrs dara pretējo un uzkurina negatīvas emocijas.
Tad kādu dienu uz Gitas skolnieces galda atrodu vēstuli. Tā adresēta Inesei uz ieslodzījuma vietu. Nav pieklājīgi lasīt svešas korespondences, tomēr mana ziņkārība, ko bērns raksta, ņem virsroku. Lasu. “Man iet ļoti labi. Visi mani mīl, un Karīna ir tik jauka. Es māku viņu auklēt. Arī Tālestante nedusmojas, ka es te dzīvoju. Nu tētim ir trīs bērni visapkārt, un es redzu viņu katru dienu. Viņš ir gādīgs un arī mani ievēro un runājas par to, kā iet skolā. Ralfu es mācu lasīt. Skolā man iet labi. Es draudzējos ar meiteni Astru. Viņas mamma ir skolas saimniece un garšīgi gatavo. Astrai ir slimība, ko sauc par raustīšanos, bet pēc dabas viņa ir ļoti laba. Viņa raksta uz rakstāmmašīnas, jo citādi nevar. Es arī mācos klabināt. Labi, ka es esmu vesela. Pieci gadi gan ir ilgs laiks, kad tu tiksi mājās. Tad es jau būšu liela. Man žēl, ka tu esi projām. Acis man ir tagad veselas, un reizēm es par tevi paraudu. Raksti man. Tētim gan neraksti, tas var Tālestantei nepatikt. Gita.”
Tā viņa sarunājas ar savu tuvāko cilvēku, un tikai tāpēc, ka Inese ir cietumā, viņai lemts dzīvot pie sava tēva un katru dienu viņu satikt, dalīties ar pusbrāli un pusmāsu ikdienas lietās. Kas zina, ko pretī raksta Inese un kāds liktenis viņu sagaida? Pēc dažām dienām Elvīra saņem ziņu, ka Gitas vecmamma Ella no slimnīcas ir pārvesta uz pansionātu. Smadzeņu trieka viņu ir padarījusi par invalīdi. Nu nav savējo, kas koptu mājās.
Elvīra atkal grib uzņemties žēlsirdīgā samarieša likteni un kravā ceļasomu braucienam uz pansionātu. Slimnieku un dzīves pabērnu aprūpe no laika gala ir viņas vājība. Abas ar mazmeitu viņas dodas uz Liteni, kur tagad ievietota Ineses māte. Vakarā, atgriezušās Saulstūros, viņas pavēsta, ka Ella mīļo mazmeitu nav pat pazinusi.
Neesot gribējusi ne cienastus, ne runāšanos. Arī pansionāta ārste nekādas atlabšanas cerības nav devusi. Tāda esot slimība, tā atņēmusi saprašanu un piesaistījusi gultai. Toties otrs piedzīvojums izrādījies patīkams un nācis negaidīti. Pansionāta direktors, Augusts Liepiņš – Elvīras skolasbiedrs, satiekot seno mīlestību, to atpazinis un aizdedzies veco jūtu iespaidā tiktāl, ka atlikušo laiku līdz autobusam pavadījuši kopā atmiņās par bijušajiem laikiem.
