Zvanu arī feldšerim. Zigis ir mājās, solās tūlīt būt klāt. Varbūt vēl nekas nav nokavēts? Bezspēcīga un bezpalīdzīga gaidu palīdzību.
Zvanu arī feldšerim. Zigis ir mājās, solās tūlīt būt klāt. Varbūt vēl nekas nav nokavēts? Bezspēcīga un bezpalīdzīga gaidu palīdzību. Ralfs klusiņām raud. Pamanu uz galda trauku. Ralfs redzējis, ka no tā liets tēvam mutē. Alkohola smaka ir nepārprotama. Drīzumā ar savu dienesta mašīnu piebrauc feldšeris. Uz viņu var paļauties. Zigis mēra asinsspiedienu – esot gandrīz labs, izdara injekcijas. Es palīdzu atģērbt, pieturu žņaugu, rosos līdzi. Tālis ir kā maiss, sašļucis un nekustīgs. Vienīgā dzīvības pazīme ir elpošana un pulss, ko feldšeris novērtē atzinīgi. Mediķa klātbūtne mani nomierina, arī man iedod kādus pilienus. Gaidām ātros. Feldšeris uzraksta nosūtīšanas zīmi slimnīcai.
Skatos diagnozi: saindēšanās ar alkoholu pēc ārstēšanās Straupē. Uz vaicāto, vai tas nav bīstami, saņemu paskaidrojumu, ka droši vien viss būs labi, ne tādas lietas vien Tālis esot izturējis. Kad cietušo aizved uz rajona slimnīcu, Zigis mani un Ralfu aizved uz “Saulstūriem”.
“Izpalīdzīgs un uzticams savs dakteris,” tā par viņu saka daudzi, un tagad viņš ir palīdzējis arī manai ģimenei. Kamēr esam projām, ir pagājusi pusotra stunda.
Karīna kliedz un prasa ēst. Aizejot nepaspēju sagatavot ēdamo. Gita mierina pusmāsu un šūpo. Elvīra vakara darbos. Nekas taču nav noticis! Vai nu no saņemtajām zālēm, vai esmu izsmēlusi savus spēkus, bet kļustu mierīga un droša, ka viss būs labi. Arī Tāļa māti nomierinu kā prazdama. Notikusī nelaime atkal mājā ir ienesusi saprašanos un mieru.
“Mūsu tētim viss būs labi,” Ralfu mierina Gita. Pirmo reizi, kamēr visi dzīvojam kopā, abi bērni izturas tik draudzīgi. Gita palīdz atpiņķerēt pusbrāļa zābaka auklas un aizkustinoši mīļi uzsmaida arī man.
Otrā dienā slimnīcas reanimācijā Tālis jau ir atguvies un mani ielaiž uz dažām minūtēm viņu apmeklēt. Mulsu smaidu, bāli dzeltenīgu ādu viņš izskatās sliktāk nekā savā laikā Straupē. Par notikušo vakar darbavietā Tālis tikpat kā neko neatceras. Notikušais ir no atmiņas izdzēsts. Viņš izvaicā mani, kas vakar noticis un kāpēc ir slimnīcā. Arī tad, kad izstāstu, ko teica Ralfs, atmiņā nekas nav fiksējies. Ko darījuši Garais un Fredis, viņš neatceras. Izstāstu ārstam par Tāļa ārstēšanos, vakar piedzīvoto, izvaicāju, cik ilgi vīram jāpaliek slimnīcā.
“Pēc dažām dienām viņš varēs iet mājās. Acīmredzot stāvoklis ir kaut kas līdzīgs patoloģiskam alkohola reibumam. Labi, ka jūsu vīram nebija reibums ar impulsīvu darbību, bet ar miegainību, tad viņš varēja arī nezin ko sastrādāt un neko neatcerēties,” man dakteris izskaidro un iesaka Tālim drīzumā doties uz konsultāciju pie narkologa un nekādā ziņā nepieskarties alkoholam. Vai darbā noticēs, ka Tālis ir bez vainas un nav ar savu roku pacēlis glāzi? Kas notiks tālāk? Nu viņš ir kā baltais zvirbulis, kuru knābās pelēkie brāļi pie vismazākās izdevības. Tā arī izrādās. Kolhoza priekšsēdētājs ir neticīgi grozījis zilo darba nespējas lapu un noteicis, ka papīrs jau panes visu un ar tiem alkohola ārstētajiem esot trakāk nekā ar žūpām, kas savu vainu vienmēr izpērkot desmitkārtīgi.
