Elvīra kā parasti šādos uztraukumu brīžos vēl piemet pa pagalītei manā nervozuma ugunskurā: “Tālis gan nav nekāds zīdainis.
Elvīra kā parasti šādos uztraukumu brīžos vēl piemet pa pagalītei manā nervozuma ugunskurā: “Tālis gan nav nekāds zīdainis. Tomēr tev vajadzētu būt mīlīgākai un rosīgākai. Es jau labu laiku skatos, ka viņa nervi ir uz robežas. Nav jau brīnums, ka sāks kavēties arī darbā. Ka tik neatsāk atkal dzert!” viņa saliek rokas kā lūgšanā.
Nemiera dīdīta, eju uz divus kilometrus attālo benzīntanku. Vējš nikni plivina drēbes, drēgnums iet caur kauliem: “Kaut tikai nekas nebūtu noticis!”
Pēkšņi pamanu mazu augumiņu, kustot pa rudenīgo ceļu man pretī. Ralfs! Kāpēc viens? Kur Tālis? Abi sākam skriet un aizkusuši satiekamies. Kaut kas ir noticis.
“Kur tētis?” prasu gan aizkususi, gan uztraukta. “Tētis guļ, nemostas,” Ralfs skaidro, nu jau steidzoties uz Tāļa darbavietu. “Divi onkuļi, viens Fredis, kas uz cisternas brauc, un Garais viņam ar varu lēja mutē un kliedza, ka svētuma laiks ir jābeidz. Kas nedzerot ar viņiem, tas esot… viņi teica sliktu vārdu.”
Arī Ralfu esot kā kucēnu padzinuši zem galda.
Ārprāts! Kāds nelabvēlis ir ielējis Tālim alkoholu. Tas var būt bīstami! Tikai nenokavēt! Spēka nav skriet. Ir jau gandrīz tumšs, kad esam benzīntankā. Tālis, atbalstījis galvu uz rokām, nekustīgi guļ, bet elpo gari, lēni. Dzīvs! Tiešām, arī es nevaru viņu pamodināt. Paceltā un manis balstītā galva bez spēka smagi atkal nolaižas iepriekšējā pozā. Ātrāk! Vajag ātro palīdzību! Telefons, par laimi, tagad darbojas.
