Romāns turpinājumos. 25. Arī Elvīra jau pirmajās dienās pēc atgriešanās nepārtraukti brīnās, kā esmu varējusi slinkot. Tālis viņai vēstulēs rakstījis, ka es esot nedaudz nomākta.
Romāns turpinājumos
25.
Arī Elvīra jau pirmajās dienās pēc atgriešanās nepārtraukti brīnās, kā esmu varējusi slinkot. Tālis viņai vēstulēs rakstījis, ka es esot nedaudz nomākta. Elvīrai pat prātā neesot ienācis, ka tā izskatoties bezdarbība.
“Kad jau ir, kas visu pasniedz, tad var dzīvot kā kundze un neko nedarīt. Ir jau viegli ēdienu pie gultas gaidīt. Ne velti saka, ja gribi nomirt, tad liecies gultā, nāve atnāks pēc gada vai agrāk, bet no bezdarbības arī nāvi var sagaidīt.”
Pēc laiciņa, apstaigājusi dārzus, apskatījusi saimniecību, jauni pārmetumu viļņi uzbango kā paisums dienvidu jūrā: “Dārzs arī šogad ir aizlaists, ne tur ko redzēt, ne novākt. Ogas ir apbirušas, no ievārījumiem ziemā nekā… Govs izskatās vāja, un piena ir maz…” tā viņa purpina vairākas dienas. Mana vaina tiek uzsvērta ik uz soļa. Ar katru dienu jauni un jauni pārmetumi. Pat mazā Karīna Elvīrai liekas neveselīgi tukla un par daudz izlutināta, jo bieži raud.
Arī Tālis saņem nopēlumus galvenokārt jau par to, ka ticējis manai iedomu slimībai. Tikai strādāt, norīvēties ar aukstā ūdenī samērcētu linu dvieli, kustēties un aizmirst par zālēm… Cerbers atkal ir mājās. Varbūt tiešām sava taisnība viņai ir. Es strīdos šoreiz neielaižos, man tam nav dvēseles spēku, un tas laikam vīramāti tracina visvairāk.
Ak, kaut viņa dzīvotu tālu no mums, kaut te viņa būtu tikai ciemiņš, ne galvenā ģimenes grožu turētāja un lielā priekšstrādniece! Lai nu kā, bet līdz ar Elvīras atgriešanos arī es beidzu savu vārguļošanu.
Iespējams, ka beidzot sāk strādāt mani līdz šim nomāktie sievišķie hormoni vai arī man ir palīdzējuši citi spēki, un es mostos kā pēc bezgala garas nakts. Vai tiešām es esmu bijusi tik ilgi projām savā vājumā? Atkal ir sēņu laiks, mans mīļākais laiks, un Tālis ved mani uz mūsu Augstajiem kalniem. Ir viršu laiks. Sīkas kamenītes dūc un ņudz mazajos, zilajos ziediņos. Te es septiņus gadus atpakaļ satiku savu likteni. Cik daudz jau bijis pārdzīvojumu mūsu ģimenei! Tālis stāvās kraujas pašā lejā uz baltās sūnas noklāj segu, un mēs te abi esam kā Dieva dārza vienīgie saimnieki.
“Kas zina, kā būtu virzījusies mana dzīve, ja es te nebūtu sastapis savu vāverīti?” tā Tālis.
“Visdrīzāk, tad mēs te tagad nesēdētu un mums nebūtu septiņus gadus garu kopīgu atmiņu,” es atbildu, piespiedusies vīra plecam. Saules siltums šinī dabas veidotajā bļodā ir tik maigs. Te visi vēji pūš mums pāri.
Atgriezušies mājās ar pāris sēnēm grozā, priekšā atrodam ciemiņu. Ar taksometru ir atbraukusi uz ilgāku palikšanu Gita. Sīku augumiņu, saraudātām acīm, kas paslēpušās aiz bieziem briļļu stikliem, saburzītā sporta tērpā, skolassomu rokā un sainīti ar kādām drēbēm – tādu es viņu ieraugu. Mēs agrāk neesam tikušās.
