Ar mani viss ir sagājis grīstē. Man nav nevienas dzīves patikas, pat ēdienu man tikpat kā iemāna. Ar šausmām kādu dienu atskārstu, ka pat jaundzimušais bērns nespēj manī radīt pozitīvas emocijas.
Ar mani viss ir sagājis grīstē. Man nav nevienas dzīves patikas, pat ēdienu man tikpat kā iemāna. Ar šausmām kādu dienu atskārstu, ka pat jaundzimušais bērns nespēj manī radīt pozitīvas emocijas. Viņas raudas es gan dzirdu kā no tālienes, taču neuztveru, kam tās veltītas. Tālis ceļas bērnu mierināt naktīs, baro no pudelītes, lasa vakara pasaciņu Ralfam un droši vien savalda savu īgnumu pret mani – guļavu un sliņķi. Ar vienaldzību konstatēju, ka saujām vien zaudēju savu krāšņo matu rotu. Nogurums no manis neatkāpjas. Mājās mani ir apciemojusi vesela ārstu plejāde – viens par otru gudrāki, un kaudzēm esmu dzērusi gan uzmundrinošas, spēcinošas gan nomierinošas zāles. Taču apātija un nogurums “Saulstūros” ir apmetušies uz ilgāku laiku. Pat bērns ir bezvārdītis – meitiņa. Visus vīra un manu vecāku priekšlikumus par bērna vārdu uzņemu bez emocijām. Anniņa vai Guntiņa, tas man ir vienalga. Beidzot Ralfs un Tālis izlemj, ka meitenīte ir Karīna un turpmāk septiņpadsmitais oktobris būs ģimenes svētki – viņas vārdadiena. Lai būtu Karīna! Tas, kas ar mani notiek, esot pēcdzemdību depresija: es nīkstu bezdarbībā, pasivitātē un vienaldzībā gandrīz bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Jūtos salauzta, savu galvu uztveru kā tukšu trauku. Es visu redzu, saprotu, bet manī nav emociju, nav jūtu un spēka.
Kādu dienu saklausu aiz loga kombainu dūcošo troksni, un istabā ienāk nopļauto rudzu smarža. Augusts. Tātad patiesi pēdējais vasaras mēnesis? Elvīra visu laiku ir projām Ļeņingradā slimnīcā kopā ar Gitu. Tas tikai vēl trūkst, lai arī viņa sāktu mani un Karīnu aptecēt! Pirmā mazmeita ir sekmīgi izveseļojusies, redze ir glābta, un Elvīras ieguldījums te ir nenoliedzams. Tagad vīramāte nedrīkst manīt manu ieilgušo vārgumu. Varbūt tas viņai būtu kā medusmaize – vārga un slinkumā palaidusies vedekla. Nē! To es nepieļaušu, es aktivizēšos, saņemšos. Piegājusi pie vannas istabas spoguļa es redzu to šausmu darbu, ko ir padarījusi šīs vasaras nelabvēle – depresija. Man vajag frizieri, lūpu krāsu un svētdienas apģērbu! Kā visu šo laiku ir juties Tālis? Kā viņa roka nav sniegusies pēc alkohola? Iemesla tam ir bijis vairāk nekā pietiekams.
Beidzot es ieraugu, kā smaida mūsu Karīna. Tas jau ir apzinīgs smaids, ko viņa man velta. Cik tas ir brīnišķīgi, bērns smaida man, neprasot, kur esmu visu šo laiku bijusi. Esmu atradusies tepat, viņai blakus, bet tik tālu pelēkajā bezemociju pasaulē. Ja pati to nebūtu piedzīvojusi, es nekad neticētu, kā nevar pretoties, kā nevar sagrabināt nekādas gribas drupačas, lai saslietos.
