Elvīra ir tā aizdegusies ar savu glābējas un kopējas ideju, ka nav vairs apturama. Tās arī ir viņas vecāsmātes tiesības, tā viņa apliecina savu mīlestību uz slimo mazbērnu.
Elvīra ir tā aizdegusies ar savu glābējas un kopējas ideju, ka nav vairs apturama. Tās arī ir viņas vecāsmātes tiesības, tā viņa apliecina savu mīlestību uz slimo mazbērnu. Kad Tālis vaicājis par Inesi, esot atteikusi, ka tas ir posts un bēdas. Inesei tas ceļš, ko Tālis nogājis, esot vēl priekšā. Esot jau divas reizes no alkoholisma ārstējusies… Tā Elvīras dzīves gaitas ņem pavisam citu virzienu, nekā bija domāts. Es gaidu savu likteņa lemto grūto stundu, bet vīramāte glābējas misijā dodas uz Pēterpili, vietu, kur nekad nav bijusi. Tomēr viņu nebaida nezināmais, jo jāglābj mazmeita. No šīs puses es Elvīru vēl nebiju iepazinusi. Viņa ir tendēta uz varoņdarbiem.
Mana stunda pienāk maija vidū. Daba ir pavasara pilna. Visur jūtama jauno dzīvību rosīšanās. Putnēni un cālēni, kaķēni un kucēni, liekas, savām radītājām neliek tā mocīties, kā lemts cilvēka mātēm. Pēc vieglajām dzemdībām ar Ralfu es šīm sāpēm izrādos pilnīgi nesagatavota. Divdesmit stundas paiet grūtā cīņā starp dzīvību un nāvi, liekas, ka gala nebūs šai sāpju jūrai, kas uzbango un gandrīz nenoplok. Kliedzu, stenu, bezpalīdzīgi mētājos kā neprātā. Pat bērna dzimšanas brīdī esmu kā nemaņā un nedzirdu ne pirmo kliedzienu, ne mediķu rosīšanos. Pilnīgā bezspēkā esmu atslēgusies no lielās pasaules. Kad attopos un ķermenī ielīst miers, uzzinu, ka meita ir klāt. Smaga, gara un arī dzemdībās samocījusies. Vēl viens sievietes darbs laikā tomēr ir padarīts. Atsāpes vēl kādu laiku nedod pelnīto atpūtu, mani vēl sašuj, sašpricē, lej asinis, un tikai otrās dienas rītā es pamanu zilās pavasara debesis un sarkanu rožu klēpi uz naktsgaldiņa. Nu liekas, ka ziedu daudzums atbilst padarītajam darbam. Aiz kāzu buķetes šie ir pirmie ziedi, ko Tālis ir atnesis kopā ar mīļu vēstulīti, kur rakstīts, ka tie nu beidzot esot arī par Ralfu.
6.nodaļa
Pēc otrajām dzemdībām atkopjos bezgalīgi lēni. Sajūk dienu skaits. Pār mani valda nogurums, nespēks un apātija. Tā vietā, lai celtos un koptu bērnu, laiski, gandrīz bez domām slinkoju gultā. Neredzu vasaras krāsas, tāpat kā nejūtu bērna mutītes maigos pieskārienus manām krūtīm. Piena man nav, un meitiņa jābaro mākslīgi.
Visas rūpes uzņēmusies mamma. Viņa vāra tumītes, tīsta autiņos bērnu, mazgā drēbītes, gatavo pusdienas. Kamēr Ralfs Tāļa uzraudzībā darbā, visu “Saulstūros” ir uzņēmusies padarīt mamma. Bieži viņa, paņēmusi meitiņu klēpī, atsēžas pie manis, runā maigus vārdus bērnam un man, stāsta par notikumiem ciema ļaužu dzīvē un visādi cenšas uzmundrināt manu skumstošo dvēseli. Viņa piedāvā kleitām modeļus, kas man vienmēr likušies tik svarīgi. Nu kaudzē krājas pie gultas saliktie žurnāli. Mana uzmanība iestrēgst jau pirmajā izlasītajā rindiņā, un es nespēju uztvert saturu. Es visu redzu, visu saprotu, mana miesa fiziski ir jau vesela, bet mans gars nevar vien atspirgt no dzemdību mokām.
