Viss ir bijis kā dažkārt: aizraušanās, varbūt kas vairāk, tad negaidīti pieteicies bērns. Inese, tā saucās viņa mīļākā, strādājusi restorānā par oficianti.
Viss ir bijis kā dažkārt: aizraušanās, varbūt kas vairāk, tad negaidīti pieteicies bērns. Inese, tā saucās viņa mīļākā, strādājusi restorānā par oficianti. Tad arī sācies ieradums visu, gan labo, gan slikto, apslacīt ar alkoholu. Divus gadus dzīvojuši kopā Ineses dzīvoklī. Par laulībām neesot domājuši, jo viss beidzies tikpat ātri kā sācies. Tālis pieķēris Inesi ar mīļāko. Viņa patikusi daudziem, un viņai patikuši citi. Tā arī šķīrušies, kamēr bērns vēl bijis par mazu, lai ko saprastu. Inese aizbraukusi uz galvaspilsētu, apprecējusi kādu gados krietni vecāku vīru. Turpinājusi bieži iedzert. Gita vairāk dzīvojusi pie vecāsmātes. Nekādu tēva jūtu tik agrā jaunībā Tālim neesot bijis. Tā arī viss pagaisis. Un nu šī vēstule. Par Ineses dzīvi neko nezinot, jo vairāk neesot tikušies. Ko darīt tagad, Tālis nezinot. Gribējis man visu tūlīt izstāstīt, bet baidījies, vai manā stāvoklī tas nekaitēšot.
Vaicāts, vai Elvīra zina par Gitas esamību, Tālis atzīstas, ka viņa visu zinot un arī naudu piesolījusi dot no viņas iekrātās. Jā! Atklātība šinī lietā arī nav bijusi modē. Elvīra pat vairākas reizes gadā braukusi pie Gitas vecāsmātes, lai satiktu mazmeitiņu. Inese gan viņai neesot bijusi pa prātam. Viņa uzskatīta par galveno vaininieci Tāļa alkoholisma ceļā. Arī šoreiz Elvīra esot gatava uzņemties starpnieka lomu naudas nodošanā. Esot jāpapēta, vai Inese nemelojot, vai Gita esot tādā stāvoklī, kā aprakstīts, un vai nauda vajadzīga operācijai. “Tātad tu negribi satikties ar savu bijušo draudzeni?” vaicāju jau bez satraukuma.
“Man viņa neko nenozīmē, mēs šķīrāmies uz visiem laikiem jau tik sen atpakaļ. Neatradu nekad laiku pirms Straupes tev to stāstīt. Gatavojos tagad, tikai nevarēju atrast ne īsto dienu, ne īstos vārdus. Taču bērna nelaime man nav vienaldzīga. Iedomājoties vien, kas būtu, ja mūsu dēlam draudētu aklums, mani pārņem vēlēšanās palīdzēt, cik iespējams. Gitai ir desmit gadi…” “Un nav tēva aizvien tuvumā,” es nobeidzu teikumu. Tā kā esmu skolotāja un nedaudz iepazinusies ar psiholoģiju, šo to saprotu par šāda vecuma bērnu izjūtām. Sarežģījusies mūsu īslaicīgā ģimenes idille. Pēc nepilna mēneša Tālis uz rokām paņems savu trešo bērnu. Vai pietiks tēva mīlestības pret mūsu kopīgajiem abiem? Vai Tāli par pirmo, pamesto, nemoka sirdsapziņas pārmetumi?
Ar Elvīru par Gitu un Inesi es nerunāju, šo tēmu mēs neskaram. Tāļa māte pēc kādas nedēļas sēžas autobusā un dodas savā vecāsmātes misijā. Varbūt pirmais mazbērns viņai ir vēl mīļāks nekā vēlākie? Pamanu, ka rūpju rievas vīramātes sejā ir ievilkušās dziļākas un sejas grimases ir sāpīgākas. Vienmēr jauna bēda atnāk negaidīti. Pēc dažām dienām viņa atgriežas un Tālim paziņo, ka brauks Gitai līdzi uz kaut kādu Ļeņingradas acu klīniku, kur rinda esot pieteikta un operācijas diena gandrīz zināma.
