Tikai sarkanie, kā saraudātie acu āboli liecināja, ka stiprais šķidrums nevainīgi neaiztek caur vīra ķermeni. Viņu sāka mocīt nespēks, fizisks nogurums, nervozitāte.
Tikai sarkanie, kā saraudātie acu āboli liecināja, ka stiprais šķidrums nevainīgi neaiztek caur vīra ķermeni. Viņu sāka mocīt nespēks, fizisks nogurums, nervozitāte. Es pati biju aizņemta ar katru sava ķermeņa šūnu, ar sava bērna radīšanas procesu. Tāļa dzeršanas tūres man daudzreiz bija kā pret sienu mesti zirņi – tie atlēca un aizripoja. Dzeršana bija viņa problēma, es sevi sargāju no šī pārdzīvojuma. Es vēl nezināju, kur aizved ceļš kopsolī ar alkoholu.
Ralfu es dzemdēju skaisti – tieši šādu uzslavu saņēmu no vecmātes: bez vaidiem, mierīgi koncentrējusies darbam. Bērns necieta ne no skābekļa trūkuma, ne traumatizācijas. Viņš uzreiz brēca skaļi un paģēroši. Tas bija labākais, ko es dzīvē esmu izdarījusi. Es izjutu tādu svētlaimi, neaprakstāmu apmierinājumu, no kura likos kā noreibusi.
Arī savā dzīvē līdz pat šim laikam dēls man nav darījis nekādas raizes. Tāpat kā viegli piedzimis, arī pa dzīvi viņš iet kā uzvarētājs: pašapzinīgs, skaists, un gudrs. To es nesaku tikai tāpēc, ka esmu viņa māte – to man nācies dzirdēt arī no citiem. Lai Dievs stāv viņam arī turpmāk klāt! Kā pretstats manam labajam darbam izrādījās Tāļa prieks. Viņš pirmo reizi kopš mūsu kopdzīves uzrīkoja alkohola plostu vairāku dienu garumā. Nu es sapratu, ka “zaļais pūķis” ir apsēdis arī manu ģimeni. Man ģimenē nebija nekādas alkoholiķu paciešanas programmas, un es ilgi nespēju piedot to, ka mūsu dzīves svarīgāko brīdi – izrakstīšanos no dzemdību nodaļas – viņš sabojāja pilnībā. Ralfu vajadzēja uzticēt vectētiņa rokām. Šinī brīdī es gribēju, lai Tālis labāk ir miris, nekā piedzēries. Tas bija mans pirmais izmisuma brīdis. “Salmu atraitne” ar dēlu uz rokām atrada mājvietu pie saviem vecākiem. Viņi bija laimīgi sagaidījuši savu pirmo mazbērnu. Mamma bija padomājusi par visu: svinīgām pusdienām, torti slimnīcas personālam, kamēr Tālis jaunbūvē “Saulstūros” cīnījās ar alkohola nodarīto neprātu… Aizvainojums manā sirdī saceroja kā rudzu lauks pēc sējas. Otrā dienā savu vīru es sagaidīju kā īsta fūrija.
Vēlāk Tālis simtkārtīgi izpirka savu grēku: dēlu naktīs pārtina, mazgāja pat autiņus.
