Pēc vakariņām apņēmības pilna apsēžos Tālim blakus. Viņš pabužina manus matus, noskūpsta uz deniņiem, prasa, kā jūtos, vai neesmu nogurusi.
Pēc vakariņām apņēmības pilna apsēžos Tālim blakus. Viņš pabužina manus matus, noskūpsta uz deniņiem, prasa, kā jūtos, vai neesmu nogurusi. Tālim klēpī ar Konrādu pār plecu ieraušas Ralfs. Sākas vīriešu sarunas par rītdienas darbiem, braukšanu uz benzīntanku. Ar adīkli pie televizora iekārtojas Elvīra.
Liriska vakara izskaņa Saulstūros. Parasta ģimene. Parasts vakars. Varbūt atlikt sarunu vismaz šovakar? Ko es iegūšu, vēstot, ka zinu Tāļa noslēpumu? Varbūt zaudējums būs lielāks nekā ieguvums? Ņemu iesākto rokdarbu. Vēl manam bērniņam jāaptamborē siltie, baltie flaneļa autiņi, jāpiešuj cepurītēm lentītes. Gaidīšu izdevīgāku brīdi, sarunai ar Tāli šis nav labākais laiks. Ja tas ir Tāļa noslēpums, galu galā lai tad arī to glabā, cik ilgi pats uzskata par vajadzīgu. Neko neprasīšu un gaidīšu. Man pašai nepatīk cilvēki, kas neprot glabāt noslēpumus. Protams, domas par Tāļa meitu Gitu grauž mani kā tārps ābolu. Paskatīšos, kā Tālis kārtos savas naudas lietas un vai tiešām man gar to nebūs nekādas daļas? Tagad mans vīrs uz visu mūžu ir alkohola atkarīgais un ar to ir jārēķinās. Nedrīkstu ar nepārdomātu sarunu izprovocēt viņa nervozitāti. Pašam viņam jārisina uzdevums ar vairākiem nezināmajiem.
Otrā dienā rakstu Tālim vēstuli. Vairāki varianti ielido krāsnī. Teksts iznāk teatrāls, īstie vārdi ilgi nerodas. Atceros, ka neesmu savam laulenim rakstījusi vairāk kā mazas informējošas zīmītes. Vai lai šī vēstule būtu pirmā? Pusi dienas pavadu pie rakstu darba. Izlasu vairākkārt tikko iznākušo Ārijas Elksnes dzejoļu krājumu “Stari.” Iekrīt sirdī dažas rindas un neatstājas:
“Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja…”
Uzrakstu atkal tikai dažas rindiņas: “Atvaino, bet izlasīju Tev adresēto vēstuli par Gitai draudošo aklumu. Kāpēc Tu ar mani nerunā par to?” T.
Šoreiz vīrs ir iedzīts stūrī, esmu izspiedusi no viņa atzīšanos.
