Nosvinam tovakar mūsu grūtās vasaras beigas bez vīna glāžu pacelšanas. Agrāk es labprāt iebaudīju šampanieti, tagad mūsu “Saulstūros” nekādu dzērienu nav.
Nosvinam tovakar mūsu grūtās vasaras beigas bez vīna glāžu pacelšanas. Agrāk es labprāt iebaudīju šampanieti, tagad mūsu “Saulstūros” nekādu dzērienu nav. Baidos par to pat domāt: pēc Straupes Tāļa bezalkohola dzīve ilgusi vēl tikai pusotru mēnesi. Vakarā visa pasaule liekas sienāžu čīgu pilna, tiem laikam pēdējais vasaras koncerts.
Gulēt ejot, Tālis mani atkal sauc mīļvārdiņos. Liekas, dzīve ir nokārtojusies un mums ir laiks padomāt par otro bērnu. Mēs abi to gribam. Arī Ralfs, tēva un vecmammu uzjundīts, arvien biežāk runā par brālīša gādāšanu. Pati jūtos kā nobriedis, veselīgs ābols. Mums vajag dzimtas turpinātājus. Kad precējāmies, plānojām pat trīs bērnus. Vizītes ar Astru pie Sauleskalna saimnieces manī ienesušas jauku vispārējā komforta sajūtu. Ar Tāli esam arī garīgā saskaņā. Vālodžu ligzda ir jāpapildina. Dzīve ir tik skaista: aiziet vasara, rudens un ziemas mēneši atkal būs radošu pārmaiņu pilni. Pār Saulstūriem ir dzidras debesis. Varbūt tur pēc laiciņa iedegsies jauna zvaigznīte? Katram cilvēkam esot sava zvaigzne, mēs iedegsim vēl vienu. Citi to nepamanīs, bet mēs redzēsim, kā tā iemirdzēsies, vizuļos un spīdēs. Mēs radīsim savu mazo zvaigznīti. Aizbrauksim rīt uz saviem Augstajiem kalniem, kur tu man teici: “Sveika, vāverīt!” Pirms aizmigšanas plānoju rītdienu un ieritinos vīra līkumā. Mums katru dienu vajag kādu jaunu darbu, jaunu ideju un jaunus priekus.
5.nodaļa
Nēsājot mūsu nākamo bērniņu, ko esmu ieņēmusi gribētu, par nelaimi, jūtos slikti. Nelabums mani māca gandrīz no pirmā grūtniecības mēneša. Nesaprotu, kāpēc mani tā moca jaunās dzīvības pats sākums? Ralfu es nēsāju tik viegli un likos kā radīta šādai misijai. Nu esmu neremdināma vēmēja. Neatrodu nevienu ēdienu, kas neizsauktu riebumu. Ja nu vienīgi saldējums. To Tālis ved no pilsētas termosos. Arī ārsta nozīmētās zāles maz palīdz. Kāpēc mans ķermenis nepieņem jauno dzīvību? Vienu brīdi pat šaubījos, vai izturēšu šos nelabuma virpuļus. Izmēģināju visādus padomus: brokastoju nakts vidū, dzēru dažādas zāļu tējas. Man nozīmēja injekcijās vitamīnus.
Elvīra pret mani ir iecietīga. Tikai par maniem nelabumiem viņai ir sava teorija. Tie esot par maniem grēkiem. Ak, ja tikai viņa visu zinātu, tad man miera nebūtu ne sausa koka šķirbiņā. Tagad viņai ēdiena gatavošana, visa saimniecība, kur es dzīvojot kā liela kundze. Ak, ja viņa justu to, ko jūtu es! Varbūt arī bērna dzīvībiņa jūt diskomfortu? Arī 2.klases audzināšanu es nevaru veikt savas agrīnās toksikozes dēļ. Sāku strādāt par internāta audzinātāju pēcpusdienās, kad jūtos nedaudz labāk.
Ralfs tagad katru dienu pavada pie Tāļa benzīna bāzē un kļuvis kā mazais alkohola ķīlnieks. Dēla klātbūtne vīru stimulē atturīgai dzīvei. Vaicāts, vai nejūt tieksmi iedzert, viņš atsaka, ka domājis, ka būs sliktāk. Neesot īsti drošs tur, kur alkohola smārds un dzērāju uzbāzība. Kā iesaukts par Tāli Svēto, tāpat arī tiek godāts.
