Nu viņa padod koka krājkasīti: “Cik varat, ielieciet, man nav jāzina, cik kurš ziedo.” To noteikusi, viņa aiziet laikam pēc bērna.
Nu viņa padod koka krājkasīti: “Cik varat, ielieciet, man nav jāzina, cik kurš ziedo.” To noteikusi, viņa aiziet laikam pēc bērna.
Rita koka spraudziņā ietūka divdesmit piecus rubļus. Zinu, ka Astras dēļ viņa atdotu visu, cik ir. Astra, zintnieces pavadīta, ienāk verandā tāda kā samiegojusies. Raustē pa reizei notrīc tikai sejas muskuļi. Cerība! Varbūt cerība mūs nepievils? Līdzi zintniece mums dod kādas zāles, dzeramas pa pieciem pilieniem divas reizes dienā.
“Nebaidieties! Tās ir arī medicīnā pazīstamas,” viņa nobeidz un atvadās tikpat nesteidzīgi, kā mūs sagaidījusi, un vēl noglāsta bērna plecus, palīdzēdama iekāpt mašīnā. Kad augusta beigās pirms skolas ierodamies pie Verastantes – nu mēs viņu tā drīkstam saukt, pēdējo reizi atvadu procedūrai, esam jau labas paziņas. Kādu labu daļu no raustes Astra ir atstājusi baltajā namiņā. Tagad rokas raustās uz pusi mazākā amplitūdā, sejas muskuļu rauste arī ir mazāka, tas redzams ar neapbruņotu aci.
Sirmā kundze nav ne noslēpumaina burve, ne māņticīga zāļu sieviņa. Pirms pensijas viņa visu mūžu nostrādājusi par medicīnas māsu un arī masāžā specializējusies pilsētā. Jau savā medmāsas darbā viņa izcēlusies ar īpašām spējām un daudzreiz palīdzējusi tur, kur jau Melnā māte nākusi pa durvīm. Pašai ar ģimenes dzīvi neesot veicies. Bijuši gan trīs vīri, bet visi nonīkuši. Vai viņas apslēpto spēju dēļ, vai tiešām visi trāpījušies tizli un vārgi? To viņa pat tagad nesaprotot. Ik pa desmit gadiem stāvējusi atkal un atkal pie laulātā drauga kapa.
“Varbūt es biju kā tāds vampīrs, kas ņem enerģiju no otra, lai pats pastāvētu,” viņa prāto, atklātības brīdī savu sirdi atverot. Tagad dzīvojot viena un esot apmierināta. Visu paspējot gan saimniecībā, gan ārstniecībā. Dienā vairāk par diviem pacientiem nepieņemot. Mēneša beigās atverot krājkasīti, tad sanākot krietns atbalsts labklājībai. Rakstot arī dzejoļus, tie nākot paši kā no pilnības raga. Reizēm kādu labāku nodrukājot avīzēs. Sadarbojoties arī ar oficiālo medicīnu. Nekaunoties piezvanīt pat profesoriem un ar nopietnām kaitēm vienmēr sūtot tālāk. Ar savu uztrenēto aci redzot bieži tikpat kā cilvēkam cauri, kurš nervozs, kurš nomākts, kurā varbūt vēzis ieperinājies. Ar visiem izrunājoties par dzīves likstām: mēģinot iztulkot arī zīmīgus sapņus. Zintnieces un vārdotājas spējas bijušas arī viņas vecmammai pa mātes līniju. Viņa atstājusi piemiņai arī dažu slimību atburšanas pantiņus. Viņa, Astru masējot, tos esot jokodamās skaitījusi, lai bērns atkārtojot.
Astra, mājās braucot, atskaita: “Pie suņa, pie kaķa, pie vadmalas baķa, ne pie bērna auguma. Tu, ļaunā vaina, paliec savā vietā, kā jūras akmentiņš guļ, nekvārsti kā vista. Tu tupi savā ligzdiņā un paliec mazāka un rāmāka. Saploc, saploc kā slotu lapiņa, kā kāpostu lapiņa! Tā Verastante man mācīja. Viņa mani masēja citādāk nekā Ginteros, man patika labāk, un visu laiku runāja. Dziedājām abas arī lēnās dziesmas.”
