“Kam ļaužu?” skan vaicājums. Izkāpjam abas ar Ritu no “Ņivas”, sasveicināmies. Paspiežot roku, jūtu vēsas plaukstas pieskārienu, liekas, roku saskāriena brīdī kā strāvas dzirksts izskrien caur ķermeni.
“Kam ļaužu?” skan vaicājums. Izkāpjam abas ar Ritu no “Ņivas”, sasveicināmies. Paspiežot roku, jūtu vēsas plaukstas pieskārienu, liekas, roku saskāriena brīdī kā strāvas dzirksts izskrien caur ķermeni. Stāstām savu apciemojuma iemeslu. “Sauleskalna” pagalmā jūtam labestības starojumu. Arī Astrai uztraukums par vizīti pie zintnieces pārgājis, rauste nav stiprāka kā parasti.
“Ak tu, negantā raustītāja! Atdosim to kaķim!” sirmā sieviete kā atgaiņādamās saka. “Es jau nekādus brīnumus nevaru solīt. Dažiem palīdz, citiem ne. Esi taču ārstējusies arī pie īstiem dakteriem? Man ir masāžas spēks, un to arī varu piedāvāt, ja jau esat atbraukušas. Nevienu neatraidu.” Tad viņa ņem bērnu zem rokas, brīdi abas pastaigājas pa mīksto mauriņu. Aicina visas verandiņā, tad ar Astru ieiet kādā tālākā istabiņā: “Mēs vienas ar visu tiksim galā. Atpūšaties no ceļojuma, ieēdiet ābolus,” viņa norāda uz pilnu grozu dzidro. Zintniece ir tik mierīga, tik pretimnākoša, vienkārša un sirsnīga, simpātiska, sirma sieviete. Vai tāpēc viņa iemanto sirdzēju uzticību?
Verandā ir tīkami vēss: stūrī augošā Ķīnas roze ir ziedu pilna, liekas, tās zaros viens pie otra sakārti sarkani kabatlakatiņi. Mēģinu saskaitīt ziedus, sanāk vismaz piecdesmit pieci. Pie atvērtā verandas loga piegājusi, vēroju apkārtni: viss labi sakopts, maza plēvju siltumnīca, rindās ogu krūmi, ābeles šoruden augļu pilnas. Mazs sakņu dārzs – akurāti kā puķu dobe sakopts. Kā šinī saules kalnā varētu izskatīties paradīzē. Melnais runcis, verandā ienācis, ar ņaudienu mūs uzrunā, tiešām kā runājošs radījums, tad met kupri un glaužas pie kājām. Gribas šinī vietā ticēt brīnumam, cerēt uz neiespējamo. Āboli ir sulīgi un garšīgi. Jūtamies kā tālos, sen piemirstos ciemos.
Paiet ilgs laiks, vismaz stunda, tad veras durvis, kurās iegāja Austra un zintniece. Tagad sirmā sieviete iznāk viena: “Lai bērns vēl atpūšas. Viņa drusku piemiga. Tas ir labi, ka iesnaudās. Rauste nemīl mieru, un vajadzētu ar viņu pastrādāt vairākas reizes.” Bērna veselības dēļ esam ar mieru līdz skolas sākumam braukāt. Vaicājam par samaksu. “Ņemu tikai ziedojumus. Ja nav ar ko maksāt, neatraidu. Savas spējas par naudu nepārdodu. Tās man no dabas dotas, ja sākšu naudu plēst, panākumu nebūs.”
