Pēcpusdienās arī Ralfs ir tēva neiztrūkstošais pavadonis. Tēvs un dēls tagad ir nešķirami. Vīru runas, vīru darbi. Man ar to ir jāsamierinās.
Pēcpusdienās arī Ralfs ir tēva neiztrūkstošais pavadonis. Tēvs un dēls tagad ir nešķirami. Vīru runas, vīru darbi. Man ar to ir jāsamierinās. Daudzi manu vīru apbrīno, daudzi apskauž, bet netrūkst arī tādu, kas neatlaidīgi piedāvā alkoholu. Grib pārbaudīt ārstēšanas efektu, un nedomāju, ka ir viegli turēties pretī. Tāļa raksturā drīz pamanu jaunas iezīmes. Viņš ir kļuvis pedantisks: ne slota sētsvidū, ne malka šķūnītī nedrīkst mētāties kā pagadās. Darba rīkiem tiek ierādītas stingri noteiktas vietas. Retie zirnekļu tīkli, ja tādi parādās, tūliņ tiek nesaudzīgi aizslaucīti. Puķu dobēs tiek pamanīta katra nezāle. Mūsu mājās nu visi cirvji, zāģi un naži ir asi, malkas grēdas kā ar lineālu nomērītas, taisnas un pat dekoratīvi noformētas. Pat no gultas viņš neslinko piecelties, ja rīta kurpes ir nevīžīgi nokritušas. Tagad vīrs iemaisās pat ēdiena gatavošanas kārtībā: sīpolus un gaļas kumosiņus viņš griež ar tādu akurātību un centību, ka reizēm pat Elvīra neiztur, neaizrādīdama par pārmērīgo pedantismu. Veļas dienās Tālis regulē mašīnas režīmu, piecos ūdeņos skalo veļu un pukojas par dzīves sīkumiem, kam agrākajā dzīvē nepievērsa ne mazāko vērību. Arī nervozitātes pazīmes neliek uz sevi ilgi gaidīt. Viņš kļuvis ātri nokaitināms un par sīkumiem uztraucas vairāk nekā par svarīgām lietām. Vienmēr vajag jaunas nodarbes un aizraušanās. Pukošanās un neapmierinātība kļuvusi par Tāļa jauno dabu. Es pat reizēm sāku šaubīties, vai pietiks spēka to visu izturēt un pašai “nenojūgties”. “Nedari tā! Tā nav pareizi!” aizrādījumi un pavēles mūsu sētā skan arvien biežāk. Tikai mazais Ralfs no tā visa ir pasargāts. Tas, ko dara dēls, ir labi un pareizi. Viņam netrūkst pacietības izskaidrot un dēlu audzināt pa savam prātam. Mūsu mājā tagad valda citāda kārtība un cita dzīve.
4.nodaļa
Pret savām draudzenēm aizvien esmu bijusi prasīga. Ja saskaņa un dvēseļu harmonija izpalika, radās tikai paziņas vai darba kolēģes. Sešu pirmo laulības gadu laikā biju bez sirdsdraudzenes. Tad uz skolu par saimnieci atnāca Rita. Bērni viņu respektēja vairāk nekā skolotājus. Varbūt te noteicošais bija viņas skumjais smaids, labestība un izpalīdzība. Mazais, gaumīgais dzīvoklītis skolas internāta mājā bieži kļuva par manu patvērumu. Pamazām viena par otru uzzinājām gandrīz visu. Ilgu laiku domāju, ka viņa ir vientuļa sieviete ap trīsdesmit. Tad vasaras brīvdienās Rita atklāja savas dvēseles lielo sāpi: viņas vienīgais bērns Astra bija Ginteru psihoneiroloģiskās sanatorijas – skolas iemītniece un tikai vasaras piederēja viņām abām. Meitene slimoja ar rausti.
