Apņēmības pilni ar visu vajadzīgo ekipējumu jau laikus esam pie mazupītes Svārbes, kas, caur mežu laužoties, izrādās kā vēžu paradīze zemes virsū – līkumotais tecējums līdz ezeriņam ir pacerēm bagāts.
Apņēmības pilni ar visu vajadzīgo ekipējumu jau laikus esam pie mazupītes Svārbes, kas, caur mežu laužoties, izrādās kā vēžu paradīze zemes virsū – līkumotais tecējums līdz ezeriņam ir pacerēm bagāts. Liekas, neviens nezina par šo vietiņu. Arī Ralfs ir līdzi. Tā ir viņa pirmā vēžošana. Mēs visi jūtamies bezrūpīgi un azartiski, jokojamies, rosāmies, tētis ķeseles sien pie kārtiņām, Tālis sien vardes ēsmai, es vēroju, cik labi visi trīs vīrieši saprotas šinī darbā. Varbūt tiešām mūsu dzīve sākas no jauna? Jūlijs ir mēnesis bez burta “r”, un tad, kad ir zirņu zieds, vēži ķeroties vislabāk. Kādi būs mums mēneši bez “r”? Kad saule laižas uz rietu un sprakšķ ugunskurs, un gaisā lido dzirksteļu spieti kā mazi meteori, sākas īstais vēžošanas azarts. Pa četri, pieci lieli “makani” uz katras ķeseles! Vārām līdzpaņemtā katlā guvumu. Melnie radījumi nežēlīgajā vārošā ūdens peklē kļūst sarkani. Virai pieliktās dilles izplata īpašu, sen nejustu aromātu. Tāļa un mans plecs atkal ir saskārušies, mēs balstām viens otru šobrīd, un tā tam jābūt arī rītā, parītā un vienmēr. Kad Ralfs Tāļa klēpī aizmidzis laimīga bērna miegā, noliekam guļošo vēžotāju “Ņivā”. Līdzi ir segas un spilveni, par visu ir laikus padomāts. Arī mans tēvs iekārtojas nosnausties mazdēlam blakus.
Paliekam divatā pie kvēlojošā ugunskura. Vairākus mēnešus mēs neesam bijuši tuvi… Atkal ir jāatsāk viss tikpat kā no sākuma.
