Esot agronoms tepat netālu kolhozā aiz lielā meža, liels dabas un medību cienītājs. Ne vairs jauneklis, bet jau nobriedis vīrs, tāds viņš bija ienācis manā dzīvē.
Esot agronoms tepat netālu kolhozā aiz lielā meža, liels dabas un medību cienītājs. Ne vairs jauneklis, bet jau nobriedis vīrs, tāds viņš bija ienācis manā dzīvē. Kad meža randiņš beidzās, viņš aizbrauca pa cieto meža ceļu ar “Ņivu”.
Palika noruna tikties mehanizatoru ballē. Toreiz tādas rīkoja arī mūsu pusē, ar galdiņiem, dejām, atrakcijām. Īsts neprāts mani sagrāba un nesa pretī Tālim un vēl nezināmajam: “Īstais, īstais! Tā toreiz gavilēja mana jaunā sirds.”
Es metos mīlestības neprātā, neklausīju nevienam. Mani nesatrauca ne desmit gadus lielā vecumu starpība, ne Tāļa daži netikumi, kurus paspēju pamanīt mūsu īsajā līdzkāzu periodā. Viņam patika iedzeršanas. Toreiz es neapzinājos, cik tas ir slikts tālākās dzīves pavadonis: dzēra taču gandrīz visi apkārtnes vīrieši. Tā bija dzīves norma. Biju kā taurenis, kas skrien uz iedegta ugunskura gaismu. Tālis bija mans liktenis – par to es nešaubījos ne mirkli. Pēc trīs mēnešu pazīšanās es pieņēmu viņa bildinājumu. Vecāku piesardzīgie brīdinājumi iepazīties tuvāk, nesasteigt man nederēja, es tos metu pār plecu un iepeldēju dzīves straumē, toreiz neprasot, uz kurieni tā mani aiznesīs.
Tālis un Tāle Vālodzes sāka vīt savu ģimenes ligzdu. Vīrs sāka būvēt māju. Ar viņa ienākumiem, sakariem un vērienu tas nelikās grūti, palīdzēja tradīcijas un priekšnieka vārds. Pagaidu būdā pie iesāktās celtnes krājās izdzerto pudeļu grēdas, tās palīdzēja būvdarbus veikt viegli un ātri tikt līdz spārēm. Ja kāds arī pārāk “nogura”, visi saprata, ka māju celt nav joka lieta. Piemēru, kā ātri tikt uz kājām, rādīja pats saimnieks, otrā dienā likvidējot “nogurumu” ar to pašu dzidro malku…
Es, apskatot celtniecības darbus, biju tikai skatītāja no malas, kā teica aizvien Tālis:”Jaunā Vālodzīte.” Jutos laikam pat glaimota, liekot galdā uzkožamos, neprotestēdama pret celtnieku iestrādātajām tradīcijām. Ja toreiz man būtu šodienas prāts, es ierosinātu māju saukt par “Kristāldzidrajiem”, tik daudz šī alkohola bija saliets mūsu jaunajā ligzdā.
Kamēr Tālis cēla māju, arī es bez darba skolā, sesiju kārtošanas Daugavpilī pārsteidzu drīz vien vīru ar prieka vēsti, ka nēsāju viņa bērnu. Ja es izvēlētos, kādas izjūtas atkārtot no savas jaunības, es ņemtu tieši šo laiku no pirmās līdz pēdējai dienai, kad staigāju ar Ralfu. Jau uzreiz ar bērna pirmo attīstības dienu es zināju, kā es savu zēnu saukšu. Es jutos tik labi, ka Tālis apšaubīja manas grūtniecības esamību līdz laikam, kad to varēja redzēt ar aci. Viņš steidza mājas celtniecību, darīja savu darbu saimniecībā, iedzēra savu reizi tāpat kā agrāk, un es ar to ātri samierinājos. Iedzēris viņš bija mīlīgāks, sirsnīgāks un atraisītāks, bužināja manas matu cirtas un sauca mīlināmos vārdos, lutināja.
